Bailes mēdz būt daudzu citādi grūti izskaidrojamu procesu galvenais virzītājspēks, un sestdienas LSDSP vēsturiskais 33.kongress to pierādīja visā pilnībā.
Bailes mēdz būt daudzu citādi grūti izskaidrojamu procesu galvenais virzītājspēks, un sestdienas LSDSP vēsturiskais 33.kongress to pierādīja visā pilnībā – sākot no dubultās apsardzes (gan Kongresu nama ārpusē, gan arī pie zāles durvīm), durvju aizbultēšanas, balsojot par statūtu grozījumiem, Kongresu nama kafejnīcas slēgšanas īsi pirms pusdienām, turpinot ar kongresa delegātu uzrunām un beidzot ar balsojumiem par kandidatūrām LSDSP priekšsēdētāja vēlēšanu laikā. Atkārtota bijušā VDK virsleitnanta un autozagļu linčotāja Jura Bojāra ievēlēšana par LSDSP priekšsēdi apliecina, ka vairumam sociāldemokrātu ir bail no pārmaiņām partijas vadībā un virzībā uz «boļševizāciju». No otras puses, šāds LSDSP priekšsēdētāja vēlēšanu iznākums ir fantastisks handikaps labējām partijām, kuras, neizmantojot Bojāra atkalievēlēšanu labējās filosofijas nostiprināšanā, varēs vainot tikai pašas sevi. Pompozitātes ziņā ar kompartijas kongresiem konkurētspējīgais LSDSP saiets sākās kā viena aktiera teātris, kura pamatā bija dižošanās ar uzvaru pašvaldību vēlēšanās martā, kā arī ar pozīcijas izveidi un varas pārņemšanu Rīgas Domē. Tas nekas, ka vajadzējis sadarboties ar promaskaviskajiem «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» – citas izejas neesot bijis. Tas nekas, ka slēgto durvju dēļ LSDSP kongresā netika ielaisti pat šīs partijas jaunatnes organizācijas biedri, starp kuriem viens otrs tālo ceļu uz galvaspilsētu bija mērojis pat no Balviem. Labi, ka viņiem izpalīdzēja viens otrs apķērīgs kolēģis no LSDSP jauniešu organizācijas, ievedot šos cilvēkus pa pagalma durvīm un klusējot norija šo LSDSP vadības baiļu iniciēto ņirgāšanos par LSDSP nākotni –jauniešiem, kas, domājams, Kongresu namu nebija apmeklējuši ar mērķi izvērst terorismu «Taleban» stilā.
Lai nu kā, pašreizējo LSDSP vadību kongresa delegāti īpaši kritizēt nesteidzās. J.Bojāra darbs partijas vadībā ar balsojumu tika novērtēts kā labs, un gandrīz vienīgie kritizētāji izrādījās Egils Baldzēns, Jānis Gulbis un J.Bojāra sevišķi neieredzētais «LSDSP naidīgais elements» Imants Burvis, kas Latvijas sabiedrībai novēlēja izprast LSDSP ceļu uz «boļševizāciju» J.Bojāra vadībā. Starp citu, pēdējais savā ziņojumā uzkrītoši daudz pievērsās attiecību uzlabošanai ar Krieviju un tam, cik šīs labās attiecības it kā būtu izdevīgas Latvijas uzņēmējiem. 1998. gada augusta krīze jau reizi pierādīja, cik izdevīga un «stabila» ir Latvijas biznesmeņu sadarbība ar Krievijas partneriem. Toreiz gandrīz tika iznīcināta Latvijas zivsaimniecība. Vai Bojāram senioram ar to ir par maz? Vai LSDSP līderim nepieciešamas vēl jaunas krīzes, lai vēl stiprāk iedragātu Latvijas ekonomiku un padarītu to maksimāli atkarīgu no Kremļa labvēlības? Ja tas tā, tad Bojāra uzstāšanās ir labi saprotama, jo citu izskaidrojumu grūti atrast. Šajā ziņā pārāk maldīgi būtu lolot ilūzijas, jo Latvijā jau tā strauji ienāk «investori» no Krievijas (vai arī ar tās līdzekļiem) un iegūst aizvien jaunus īpašumus. Skaidrs, ka izšķirošā cīņa par ietekmi Latvijā vēl priekšā un to lielā mērā noteiks nākamā gada Saeimas vēlēšanu rezultāti, tāpēc, domājams, prokremliskie partiju sponsori un virzītāji strādās, cik jaudas. Lūk, tāpēc Latvijai ar steigu nepieciešama dalība Eiropas Savienībā un NATO.
Domājot par LSDSP nākotni, šķiet, vērienīga partijas šķelšanās diez vai notiks. Taču, ja tomēr notiks, tad tas būtu jādara uzreiz. Drīzāk gan daļa J.Bojāra oponentu varētu izšķirties par partijas maiņu, kas noteikti vājinātu LSDSP līdera pozīcijas. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka J.Bojārs ir ievēlēts pēdējo reizi, jo par viņu nobalsoja tikai 55,8% kongresa delegātu un ar «eksčekista» vadību neapmierināto skaits palielinās. Tāpat ir skaidrs, ka LSDSP vairs nav ko sapņot par uzvaru nākamā gada Saeimas vēlēšanās, ja pie partijas stūres ir palicis J.Bojārs. Domājams, partijas biedri ar viņu būs neapmierināti gandrīz jebkurā daudzmaz reālā Saeimas vēlēšanu iznākuma gadījumā. Katrā ziņā šādi kongresa rezultāti ir izdevīgi pašreizējām valdības partijām, ko tās arī nemaz nenoliedz. Starp citu, par vienu no dīvainākajiem apsveikumiem LSDSP kongresā var uzskatīt «ceļinieka» Andreja Panteļējeva priekšlasījumu, kurā tika slavēta Rīgas mēra Gundara Bojāra runa un LSDSP tika nodēvēta par potenciālo varas partiju. Vai tas nozīmē, ka «Latvijas ceļš» ir mainījis virzību uz kreiso pusi, ņemot vērā kreiso ideju popularitāti Eiropā, vai arī tiek meklēti potenciālie partneri nākamajā Saeimā.
Pat ar neapbruņotu aci skatoties, redzams, ka J.Bojāra atkalievēlēšana LSDSP priekšsēža amatā neatrisina partijas iekšējās pretrunas un LSDSP labējais spārns vieš cerības, ka šī partija kādreiz var kļūt par klasisku sociāldemokrātisku partiju, kādai tai vajadzētu būt un kurai noteikti ir un bija vieta Latvijas politiskajā spektrā. Un tāpēc ir gandarījums, ka progresīvās pārmaiņas partijas vadībā, kurām vēl izrādījās negatava lielākā daļa LSDSP 33. kongresa delegātu, ir iniciētas Jelgavā, kuras partijas biedru alternatīvas partijas priekšsēdētāja kandidatūras atbalstošā daļa atrodas LSDSP avangardā un var droši skatīties acīs saviem vēlētājiem, kas noteikti nebalsoja par LSDSP stagnāciju.
