Par uzņēmējdarbības veicināšanu Latvijā ir atbildīga Ekonomikas ministrija, kuras pārziņā ir arī mazo un vidējo uzņēmumu politikas izstrāde un īstenošana.
Par uzņēmējdarbības veicināšanu Latvijā ir atbildīga Ekonomikas ministrija (EM), kuras pārziņā ir arī mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) politikas izstrāde un īstenošana. 1997. gada septembrī EM kabinetos tika izstrādāta un vēlāk valdībā akceptēta MVU attīstības Nacionālā programma līdz 2001. gadam. Šogad šī programma beidzas, tādēļ tā ir jāaktualizē, faktiski jāizstrādā jauna – 2002. līdz 2006. gadam.
Visumā programma bija labi izstrādāta un sagatavota, tomēr daudzi paredzētie pasākumi nav īstenoti budžeta resursu trūkumu dēļ: lai gan tika radīti vairāki uzņēmējdarbības atbalsta instrumenti, to eļļošanai konsekventi trūcis naudas.
Nozīmīgāko atbalstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem valstī sniedz Latvijas Hipotēku un zemes banka. Sākotnēji programmā pat nebija paredzētas gluži tās aktivitātes, ko veic tieši šī institūcija, tomēr kopumā kredītu programmas bija izstrādātas. Patlaban tieši Hipotēku un zemes banka ir ietekmīgākais instruments uzņēmēju finansēšanai, jo tās rīcībā ir reāla nauda. Šajā jomā LHZB sadarbojas arī ar vairākām Vācijas un Eiropas finansu institūcijām, arī PHARE programmas ietvaros, kas paredz orientāciju uz finansu atbalstu uzņēmējām sievietēm, iesācējiem biznesā, kā arī tiem uzņēmējiem, kas atrodas valsts īpaši atbalstāmajos reģionos – tātad uz tām uzņēmēju kategorijām, kurām komercbankas parasti palīdzību atsaka.
Ekonomikas ministrijas rīcībā ir arī citi instrumenti uzņēmējdarbības veicināšanai. Piemēram, Reģionālais fonds (RF), ko pārvalda EM pārraudzībā strādājošā bezpeļņas organizācija valsts SIA «Reģionu attīstība».
RF izveidots un darbojas saskaņā ar likumu «Par īpaši atbalstāmiem reģioniem», kas tika pieņemts un akceptēts Saeimā 1997. gadā. Likums nosaka īpaši atbalstāmus Latvijas reģionus, kuriem nepieciešams valsts atbalsts ekonomikas aktivitāšu veicināšanai.
Likuma tapšanas laikā tā autori apzinājās, ka valstij nav tik daudz līdzekļu, lai varētu palīdzēt visiem Latvijas uzņēmējiem, tādēļ tika noteikts, ka «īpaši atbalstāmo» statusu varētu piešķirt teritorijām, kur dzīvo ne vairāk par 15 % Latvijas iedzīvotāju. Valsts atbalsts tika paredzēts vispirms lauku reģioniem un galvenokārt Latgalei. Tādēļ RF finansiālo palīdzību visvairāk varēja izmantot zemnieku saimniecības. Taču arvien vairāk tikuši atbalstīti arī nelauksaimnieciska rakstura projekti lauku teritorijās, un šo tendenci Ekonomikas ministrija uzskata arī par turpmāk ievērojamu, jo dzīve arvien uzstājīgāk māca, ka lauksaimniecība nevar būt vienīgais ienākumu avots laukos. Tādēļ arī RF centies atbalstīt, piemēram, tūrisma attīstību un tādu uzņēmējdarbību, kas saistīta ar lauksaimniecības produkcijas pārstrādi.
RF atbalsts ticis arī vairākām pašvaldībām Jelgavas rajonā – piemēram, Līvbērzes, Vilces, Valgundes pagastam. Ja salīdzina Latvijas rajonu attīstības līmeni pēc tā dēvētā svērtā indeksa, viszemākais tas ir Ludzas un Rēzeknes rajonā (-1,4), savukārt Dobeles rajonā tas ir +0,1, Bauskas rajonā +0,3, bet Jelgavas rajonā -0,5. Bēdīgi, bet mūsu rajons Zemgalē ir pats depresīvākais, tas atpaliek pat no Aizkraukles (-0,1) un Jēkabpils (-0,3) rajona.
Atbilstoši minētajam likumam RF tiek veidots no budžeta finansu resursiem, taču var tikt piesaistīti arī juridisko un fizisko personu mērķiemaksas, dāvinājumi, ārvalstu un starptautisko palīdzības institūciju kredīti un citi ienākumi. Līdz šim gan naudas bijis tikai tik, cik iespēts atvēlēt no valsts budžeta līdzekļiem, turklāt ne tuvu paredzētā apmērā.
Sākotnēji ne pašvaldību vadītāji, ne uzņēmēji īsti neizprata un tādēļ nemācēja izmantot MVU attīstības programmu. Daudzi neprata rakstīt projektu pieteikumus, sastādīt biznesa plānus. Tādēļ RF uzņēmējiem un pašvaldību vadītājiem organizēja īpašas apmācību programmas.
Otrs fonda darbības virziens līdz šim bija vietēja rakstura infrastruktūras veicināšanas atbalsts: ne jau ceļus, tiltus vai līdzīgus objektus būvējot, bet tādas infrastruktūras un priekšnoteikumu veicināšana, kas varētu sekmēt uzņēmējdarbību, neprasot pārāk lielus ieguldījumus. Piemēram, daudzās Latvijas teritorijās par prioritāru atzīts tūrisms. Jāizvieto tūrisma informācijas zīmes, jāizveido tūrisma informācijas biroji… Reģionālais fonds piešķīra finansējumu dažādu Latvijas reģionu pašvaldībām vietējo uzņēmējdarbības atbalsta centru izveidošanai, kur uzņēmēji var saņemt konsultācijas, faksa, telefona, interneta pakalpojumus.
Trešais, būtībā pats galvenais, RF atbalsta veids ir kredītprocentu subsīdijas. Tas nozīmē, ja īpaši atbalstāmajā reģionā dzīvojošs uzņēmējs bankā saņem kredītu, viņam ir iespējas saņemt no fonda daļēju vai pat pilnīgu kredītprocentu atmaksu. Uzņēmējiem tas lielā mērā atvieglo dzīvi, jo ir iespējams brīvos līdzekļus novirzīt uzņēmējdarbības attīstībai. Faktiski pat ir tā, ka 85 – 90% RF līdzekļu līdz šim tikuši novirzīti tieši kredītprocentu subsidēšanai vairākiem simtiem projektu dažādos Latvijas reģionos.
Nedaudzo gadu laikā, kopš fonds darbojas, ar tā tiešu vai netiešu palīdzību Latvijas atpalikušajos reģionos izveidots ap 3000 jaunu darba vietu. Tas nav sevišķi daudz, bet ļoti būtiski ikvienam, kas dabūjis darbu. Taču likums noteic, ka īpaši atbalstāmu reģionu statuss ir spēkā trīs gadus, pēc tam tas vai nu jāpārtrauc vai jāpagarina. Īpaši atbalstāmo reģionu programmas pirmais posms, iesācies 1997. gada novembrī, šā gada maijā noslēdzās. Tādēļ jūnija beigās Ministru kabinets pieņēma lēmumu par īpaši atbalstāmu reģionu statusa piešķiršanu jaunām teritorijām, vienlaikus to saglabājot daļai iepriekšējo. Tiesa, pašreizējā situācija, īpaši administratīvi teritoriālās reformas kontekstā un mūždien saspringtā valsts budžeta apstākļos, šo teritoriju (bet tātad – arī MVU) perspektīvas nav rožainas.
Uzņēmējdarbības veicināšanai Ekonomikas ministrijas pārraudzībā vēl ir arī tādi instrumenti kā Latvijas Garantiju aģentūra un Latvijas Eksportkredīts, kā arī dažas institūcijas, piemēram, Zemkopības, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, kā arī citu ministriju paspārnē. Diemžēl līdz šim tās darbojušās sadrumstaloti un nekoordinēti, tādēļ uzņēmējdarbības atbalsta sistēmā to efektivitāte bijusi visai fragmentāra: nav tā dēvētā sinerģētiskā efekta, kad viena institūcija ar savu darbību papildina citu. Tādēļ izveidota darba grupa, kurai jāsagatavo priekšlikumi to darbības saskaņošanai un optimizācijai. To kavē dažādas nesaskaņas starp Ekonomikas un Finansu ministriju. Tomēr darbs pie jaunās MVU atbalsta programmas uzsākts un to paredz pabeigt nākamā gada vidū. Ja izdosies atrisināt pašu svarīgāko problēmu – naudas trūkumu budžetā –, tad acīmredzot ir arī izredzes drīzā laikā iedvest dzīvotspēju kuslajās miesās, kurām atbilstoši iecerei lemts kalpot kā uzņēmējdarbības nesējai kalnup.
Tomēr pārlieks optimisms šķiet nevietā: vienmēr katras jaunas valdības deklarācijā ticis norādīts, cik nozīmīgi ir veicināt MVU, diemžēl praksē, kad jālemj par noteiktu programmu izstrādi, par nepieciešamām summām, tad visas iepriekšējās valdības meklējamas «ar darbiem aizkrāsnē». Tātad uzņēmējiem atliek paļauties ne tik daudz uz topošās programmas tēzēm, kā uz valsts mantziņiem. Un mīļo Dieviņu, protams.
