Visi mēdz pieļaut kļūdas. Cits lielākas, cits mazākas. Diemžēl ir kļūdas, kuras ļoti grūti izlabot.
Visi mēdz pieļaut kļūdas. Cits lielākas, cits mazākas. Diemžēl ir kļūdas, kuras ļoti grūti izlabot. Šoreiz «Pagrabā» trīs jauniešu diskusija par populāru problēmu – atkarību no alkohola, narkotikām, smēķēšanas …
Sarunā piedalījās Vita, kas ir 19 gadu veca un apzinās, ka ir atkarīga no nikotīna, Laura, kurai ir 18 gadu un problēmas ar alkoholu, kā arī Kristaps – veselīga dzīvesveida piekritējs. Viņi mēģināja paust savu attieksmi par atkarības vielām un centās izprast iemeslus, kāpēc tās lieto.
Vita: Viss sākās jau, kad biju pavisam maza. Tajā brīdī man likās, ka esmu «baigi» liela. Man bija daudz vecāki draugi: viņiem – 16 līdz 17 gadu, bet man tikai desmit. Kā gan es varēju atļauties parādīt to, ka esmu sīkā? Vēlāk sapratu, ka mana rīcība nav gluži normāla, bet jau bija par vēlu… Visu šo gadu laikā esmu mēģinājusi neskaitāmas reizes atmest smēķēšanu, bet bez rezultātiem.
Kristaps: Tu tikai domāji, ka tas nav labi, vai tomēr mēģināji atmest?
V: Ko tad dod, ja beidzot «pielec», ka tā darīt ir slikti. Nevar jau tik viegli atmest…
Laura: Un kā tu saprati, ka esi atkarīga no nikotīna?
V: Nezinu, laikam neīstās cigaretes nopirku vai arī pārpīpējos… Un vispār es taču redzu atšķirību starp tiem, kas ir atkarīgi, un tiem, kas nav.
K: Ko tu izjūti pīpējot?
V: (Ilgs klusuma brīdis) Kādreiz jutos liela, un tas bija forši, bet tagad to pieprasa organisms.
K: (Smejoties)Kā organisms tev prasa?
V: Ne jau ar vārdiem: «Iedod uzpīpēt!» Vienkārši vajag, un viss. Vecāki, protams, neļāva, tad, uzvelkot kādu dūmu, slēpos aiz stūriem. Tad bija jo vairāk, jo labāk, tagad, kad vecāki man atļauj smēķēt, vairs negribas. Visiem jau tā ir – ko neļauj, tas par spīti vajadzīgs.
K: …atnāk draugi un draudzenes, tu gribot negribot izej ar viņiem parunāt un, protams, arī uzsmēķēt…
V: Jā. Tas ir gandrīz kā rituāls.
L: Es kā jebkurš cits sāku ar to, ka reizēm saviesīgos pasākumos iemalkoju kādu grādīgo dzērienu, bet tagad nespēju normāli noskatīties uz «Martini» reklāmu, kad jau sagribas iedzert. Saprotu, ka tas ne pie kā laba nenovedīs. Esmu sākusi domāt, ka nevajadzētu tomēr tā darīt. Labi apzinos, ka jau esmu ieņēmusi vietu starta pozīcijā uz atkarības ceļa. Esmu sapratusi, ka sadzeroties sastrādāju daudz neprātību. Tādas, pēc kurām ilgi negribas rādīties cilvēkos. Kauns par savu muļķību…
V: Cik sen tu sāki apmeklēt «tusiņus»?
L: Īstenībā tā nopietni sāku «tusiņos» «pietempties» pēc astotās klases, bet iepatikās daudz ātrāk, un kur nu vēl pamēģināšana! Pat neatceros, kad pirmo reizi iedzēru alkoholu… Bet kas sāka darīties pēc devītās klases! Atcerēties pat negribas. Ar šiem «tusiņiem» iemācījos, acīs skatīdamās, melot vecākiem. Varēju viņiem ieskaidrot ļoti dažādas lietas, kāpēc nebūšu mājās pa nakti. Citreiz teicu, ka palikšu pie izdomātas draudzenes, citreiz, ka iešu pie tikpat izdomāta drauga uz izfantazētu dzimšanas dienu, un arī tad spēju vecākiem ļoti profesionāli aizmiglot acis ar to, ka viņš dzīvo tik tālu, ka pa nakti taču nevaru nākt mājās. Tādā veidā ieguvu naudu, par ko pirkt alkoholu. No sākuma jau bija «superīgi». Kad iedzēru, palika jautri un bija vieglāk saprasties, vairs neeksistēja kauns. Apzinos, ka man ir grūti, bet pati vien esmu vainīga.
K: Vienatnē arī dzer?
L: Jā, vienatnē arī. Bieži ne, jo dzīvoju kopā ar vecākiem. Uzskatu vēl joprojām, ka tas ir forši: nopirkt kādu aliņu vai sidru un neviena netraucēta varu paskatīties televizoru vai arī paklausīties mūziku.
K: Es jau nesaku, ka neesmu ne uzpīpējis, ne iedzēris, bet ar mēru. Neizjūtu nekādu vajadzību pēc šīm lietām. Vienu vasaru nopīpējos līdz «klinķim» (smejas). Tas jau nebija prāta darbs, bet tajā laikā bija «labi» draugi. Protams, viņi visi pīpēja, un kāpēc lai es nedarītu tāpat? Negribēju atšķirties. Tas bija tikai īsu brīdi.
L: Tu saki, ka tev nav domāta ne pīpēšana, ne dzeršana?
K: Jā! Agrāk domāju, ka vispār nekad nedzeršu un nesmēķēšu, un tā arī ir. Man nepatīk, un tas neko nepierāda. Esmu konstatējis, ka mani klasesbiedri nemaz nevar atbildēt, kāpēc viņi dzer un smēķē un kāpēc viņiem to vajag. Man šķiet, ka varētu ietekmēt, lai viņi to nedara.
V: Kā tad tu vari viņus ietekmēt? Viņi neņems vērā cita viedokli, bet rīkosies pēc saviem ieskatiem.
K: Tas arī ir atkarīgs no apkārtējo iespaida.
L: …bet viņš par spīti darīs pretēji tam, ko tu teici.
V: Tas ir kā ar maziem bērniem: tas, ko neļauj, obligāti jāizdara.
K: Ne jau es neļauju! Es tikai nemitīgi, bez apstājas prasītu viņam, kāpēc tas vajadzīgs.
L: Man šķiet, ka tas būtu viens procents no simta, ka kāds paklausītu vai vismaz ieklausītos tavos vārdos.
K: Ko jūs domājat par reklāmām pret narkomāniju?
V: Es domāju, ka narkomāni televizoru nemaz neskatās, tā ka viņiem diez vai tā palīdzētu.
L: Nu ja! Tās reklāmas nav domātas tiem, kas lieto, bet tiem, kas nelieto, lai viņi nemaz nemēģinātu.
K: Es uzskatu, kas negribēs, tas nelietos. Un liela nozīme ir vecākiem, jo svinībās viņi bieži ir tie, kas pamudina bērnus pamēģināt iedzert.
V: Tikai vēlāk sapratu, ka tie nebija mani īstie draugi, tikai tad, kad prātiņš bija palicis gudrāks, kad savā veidā bija jau par vēlu. Kaut gan kļuvu atkarīga no tabakas, tomēr nekļuvu alkoholiķe. Katru dienu, kad tikāmies, vienīgā doma bija, kā sastiķēt naudu dzeramajam…
L: Es no sākuma nedomāju, ka alkohols var arī mani novest līdz tam, ka parādās tieksme par katru cenu iedzert. Tur jau tā lieta, ka neviens nedomā, tomēr viss aiziet tālāk.
V: Uzskatu, ka pīpēšana cilvēkiem nav vajadzīga, un tas, ka tā nomierina nervus, ir muļķības. No iedomas tikai var nomierināties, ne jau no nikotīna.
