Mežciemā pie kādas privātās mājiņas taisni vai mudž no dzīvības pārpilnības. Tur saimnieko čaklā un sirsnīgā Olga Freiberga.
Mežciemā pie kādas privātās mājiņas taisni vai mudž no dzīvības pārpilnības. Tur saimnieko čaklā un sirsnīgā Olga Freiberga. Gādājot par saviem rūpju bērniem – vistiņām, trušiem, pat fazāniem –, diena viņai ir pārāk īsa.
Ieejot Freibergas kundzes pagalmā, uzreiz var pamanīt visapkārt dzīvību kūsājam. Ar skaļiem sveicieniem sagaida Kaukāza aitu šķirnes kucīte Čika, bet dažādu šķirņu un krustojumu vistiņas, lepni pastaigājoties, demonstrē savu karalisko spalvu.
Visi sadzīvo
O.Freiberga labprāt parāda sava pagalma iemītniekus un pastāsta par tiem. To vidū ir arī Araukāna gailītis un vistiņas, kas dēj zilas olas, taču tagad, aukstumam iestājoties, dējējas vairs nav tik čaklas, tādēļ saimniecei nebija ko parādīt. Vēl pie mājas tekalē Holandes baltcekulainās vistas, zīda cālīši un lašu vistas, kā arī ļoti interesanta krustojuma rezultātā dzimušās vistiņas. Viņas visas labi sadzīvo Freibergas kundzes pagalmā.
Citādi ir ar dusmīgo medību fazānu Karru, kas savu vārdu tā arī iemantojis, neapmierinātībā «karrājot» un, kā saimniece saka, – bļaustoties. Viņš kopā ar «sieviņu» dzīvo koka mājoklī.
Citā speciāli izbūvētā miteklī mājo jau mierīgākais Ķīnas zelta fazāns. To nezinātājs var nodēvēt par papagaili, jo putna spilgtās krāsas un garā aste ir stipri līdzīga siltajās zemēs dzīvojošajiem runātājputniem.
O.Freiberga stāsta, ka visi putni labprāt pārtiek no graudiem. Fazāni ir apmierināti ar aukstumu ziemā, izņemot medību fazānu, kas ne ar ko nav apmierināts. «Viņš mani ir apcēlis un knābā. Medību fazāns ir kauslīgs, viņam ir izteikts instinkts doties uz mežu, tādēļ es viņu ārā nevaru laist,» stāsta saimniece.
Truši sajūt svešo
Vistas un fazāni nav vienīgie Freibergas kundzes mājas pagalma iemītnieki. Arī truši ir saimnieces mīluļi. To ir daudz un dažādu šķirņu – Jaunzēlandes sarkanais, Meisenes auntrusis, pundurtruši un citi. O.Freiberga stāsta, ka garaušus ir viegli audzēt. Tie labprāt ēd graudus, kombinēto barību, salmus ar āboliņu, zāli, taču jāzina, ko trušiem nedrīkst dot, piemēram, auzas, kas tiem izraisa vēdergraizes. Kādu trušu mātīti Freibergas kundze vēlējās parādīt, taču tā, sajūtot svešus cilvēkus, manāmi izvairījās. «Mārīte, nemūc, mana mazā Mārīte,» saimniece mīļi aicināja trusenīti «atrādīties». O.Freibergai gandrīz par katru savu zvēriņu ir ko stāstīt, un to viņa arī darīja, skaidri liekot nojaust, ka visi mazie iemītnieki ir mīlēti un laimīgi.
O.Freiberga ir praktiska kundze. Liela daļa trušu māju ir viņas taisītas un iekārtotas, arī malku ziemai saimniece gādā pati.
Interesantais sākums
«Viss sākās pirms trīsdesmit gadiem, kad man uzdāvināja sešas meža fazāna oliņas, ko izperēja cukurvistiņa. Man un vīram ļoti patika putni un truši, tādēļ tos audzēju vēl joprojām. Savulaik toreizējās Ļeņingradas zoodārzs uzdāvināja karalisko fazānu. Bija arī Kanādas meža zosis, kas neieredzēja sarkanu krāsu. Toreiz pie mums dzīvās radībiņas nāca skatīties studenti un pasniedzēji. Bieži piedalījāmies izstādēs, pat guvām godalgas. Sakrāts aptuveni 100 diplomu. Vairs gan uz izstādēm nebraucu, jo nevaru atļauties samaksāt dalības maksu,» nopūšas O.Freiberga.
Visi gan gādīgo saimnieci nav aizmirsuši. Dažreiz mēdz atbraukt docenti no augstskolām, arī mazbērni viņu nereti apciemo.
Visas zināšanas par dzīvnieciņu audzēšanu, barošanu un kopšanu Freibergas kundze guvusi garajos darba gados. «Esmu jau pieradusi pie saviem dzīvniekiem un ar visiem sarunājos. Jā, Čika, tu esi labākais suns pasaulē! Viņai ļoti patīk bērni. Man ir tik daudz darāmā, ka diena visam ir pārāk īsa,» tā par dzīvi savā pasaulē saka O.Freiberga.
Saimnieces dzīvnieki ir patiesi laimīgas radībiņas, jo, kā viņa saka: «Vistiņas nost nekauju, lai mirst dabīgā nāvē. Gadās arī izņēmums: ja kāda mani kaitina, slikti uzvedas, tad es to tomēr nokauju un apēdu.»
