Mājupceļš no Vācijas ved caur Poliju, zemi, ko beidzamajos desmit gados pazīstam galvenokārt pēc lētajiem «poļu āboliem», kartupeļiem un citu produkciju, kas ar abiem elkoņiem izspiež no tirgus mūsu vietējo produkciju.
Mājupceļš no Vācijas ved caur Poliju, zemi, ko beidzamajos desmit gados pazīstam galvenokārt pēc lētajiem «poļu āboliem», kartupeļiem un citu produkciju, kas ar abiem elkoņiem izspiež no tirgus mūsu vietējo produkciju. Tādēļ bija pamatots iemesls domāt, ka Polija piedzīvo neredzētu ekonomisko uzplaukumu, kam jābūt pamanāmam pat ar neapbruņotu aci pa autobusa logu. Tomēr realitāte mēdz atšķirties no priekšstatiem.
Asfaltētais trakts Berlīne – Varšava nelīdzinās perfektajiem Vācijas autoceļiem, tomēr tas arī nav sliktāks par mūsējo «Via Baltica». Taču ceļmalas uzskatāmi rāda kaut kur starp sociālismu un kapitālismu iesprūdušo cilvēku ikdienu.
Milzīga, nolupusi ģipša skulptūra: kādreiz spilgti nomālēts beķeris, pavedinoši miegdams aci, aicina bārā «Pie Agates». Tā ir maza, maza būdiņa, kurai durvju vietā – eņģēs iekārts, no ārpuses ar grīdas krāsu noklāts skaidu plāksnes gabals. Turpat netālu slienas privātmāju jaunbūves – īstas pilis ar četriem un pat vairāk torņiem, ar kupoliem mauru stilā vai bez tiem. Šādas mājas īpaši kontrastē ar pamīšus ceļmalā satupušām noplukušām ķieģeļu mājelēm un koka būceņiem, apšūtiem ar veco labo jumta papi. Pagalmi ar iekoptu zālāju un arī tādi, kas vībotnēs ieauguši.
Sādžas galā pa pusei grāvī ieslīdējušā oranžā vāģītī sēž dāma, nervozi pīpē, viņai priekšā kaudze ābolu maisu un dažas ķiploku virtenes. Ir pulkstenis 10 no rīta, cērt smalks rudens lietus, vējains. Ciemata nomalē reklāma aicina pasūtīt guļbūves. Viena tāda kalpo paraugam, lai gan pašas firmas birojs ir būvēts no stikla un alumīnija. Liekas, ka sociālisma laiki aizgājuši, bet jaunie vēl nav atnākuši. Polija iestrēgusi kaut kur mūsu piedzīvoto kooperatīvu laiku mežonīgajos brikšņos.
Dārzos ģipša gulbīši, skārda izkārtnes. Benzīntankos nopērkams tosols, galošām līdzīgi apavi, lēts šņabis vienā plauktā ar Eiropas smalkākajiem vīniem un daudz videokasešu ar pornofilmām. Tā teikt, pirmās nepieciešamības preces. Starp citu, pornogrāfija Polijā sit augstu vilni. Šīs valsts darījumu cilvēki prot atrast vieglākas pretestības ceļu biznesā.
Daudzviet ceļa malās ciematos pie mājām vai nu liels katoļu krusts, vai jaunavas Marijas tēls. Savukārt daudzviet aiz ciematiņiem ceļa malās rēgojas rudens lietavu samērcētas nosmiņķējušās «draiskules», kas 24 stundas diennaktī piekopj savu rūpalu – ir gatavas izklaidēt tālbraucēju šoferus.
Garajā un vienmuļajā ceļā kā nelielas oāzes iekārtotas degvielas uzpildes stacijas. Tas ir būtiski, jo tajās ir arī tualetes garāmbraucējiem. Tās visas ir par maksu. Durvīs ir sprauga, kur atkarībā no saimnieku «ēstgribas» jāiemet vai nu viens zlots, vai 50 grašu. Poļi par visu vairāk mīl zlotus. Nu vairāk par tiem varbūt viņi mīl tikai vācu markas un feniņus. Tualetes durvju sprauga ņem pretī gan zlotus, gan markas. Labāk jau markas, to vērtība – aptuveni divas reizes lielāka. Pēc tualetēm līdzīga kursa benzīntankos un kafejnīcās tiek tirgots itin viss: ja klientam ir zloti, norēķinās ar tiem. Ja vācu naudiņā – arī to ņem pretī, bet «sakostiem zobiem», turklāt attiecībā viens pret viens, ar pārliecību, ka ceļiniekiem sniedz nesavtīgu pakalpojumu.
Jo tuvāk galvaspilsēta Varšava, jo ceļmalās vairāk cilvēku piedāvā garāmbraucējiem ābolus, kartupeļus, sīpolus un ķiplokus. Tā vien šķiet, ka visa Polija ir viens vienīgs sakņu un augļu dārzs. Par to, ka daļēji tā arī ir, liecina tas, ka praktiski nekur nav krūmiem aizaugušu zemju. Samērā šaurās strēmeles apstrādātas, iekoptas. Dārzos – pundurābeles. Gan tikai aizvadītajā pavasarī, gan atdzimušā kapitālisma rītausmā stādītas. Vecākie dārzi no attāluma atgādina tieši zemē sabērtas ābolu kaudzes – ne ābeļu zari, ne lapas nav saskatāmi, tik varena raža. Turpat, dārzu sleju galos, garāmbraucējiem tiek piedāvāts izaudzēto nopirkt. Tranzīta valsts lielceļu bizness plaukst.
Līdz Varšavai –145 kilometri. Pans Voicehs, kas rudens drēgnumu ieelpo kopā ar smirdīgas cigaretes dūmiem, pie kādas degvielas uzpildes stacijas tirgo kartupeļus. Tie ceļa malā maksā precīzi uz pusi lētāk nekā pie mums, kādus sešus septiņus santīmus kilogramā. Sīpolu cena ir 6 dolāri par 20 kg maisu. Āboli – pusotrs zlots (ap 23 santīmi) kilogramā. Maziņi, sačervelējušies un vismaz pēc izskata neēdami vietējie valrieksti tiek piedāvāti par 4 zlotiem kilogramā. Pircēji esot dažādi – gan varšavieši, gan caurbraucēji no Krievijas, Ukrainas. Polijas metropolē cenas esot nedaudz augstākas. Pans Voicehs teic, ka ceļmalā stāvēt viņam esot tīkama izklaide: rudens darbi apdarīti, cik nu viņam tās zemes – tikai 7 hektāri. Lielākoties audzē kartupeļus, sīpolus. Šogad raža bijusi sliktāka, mitrums par lielu. Tomēr nesūdzoties.
Pans tirgonis orientējas arī savas valsts ekonomikā. Viņš saka: «Tagad arī Polijā ir jauni laiki. Visi pēc iespējas ātrāk gribam iestāties ES. Bet mums Eiropai ir arī savi priekšlikumi. Visiem šķiet, ka Polijā ir daudz zemnieku. Tas tā gluži nav. Īstu zemnieku ir ap 700 000. Varbūt pat mazāk. Bet par zemniekiem izliekas ap 2,5 miljoni. Jo par zemnieku pie mums formāli saucams arī tāds kā es, kas apstrādā vienu vai pusotru hektāru zemes. Lauksaimniecības produktu cenas Polijā, manuprāt, ir ļoti zemas, kaut arī produkcija ir ļoti laba, ar katru gadu kļūst vēl labāka, neatpaliekot no Francijā, Vācijā ražotās. Tāpēc šo valstu zemnieki no mums, poļiem, baidās. Mēs nemaz negribam, lai no mums baidītos: ES mums nozīmē to pašu tirgu, ko ES dalībvalstīm. Turklāt piedāvājam ekoloģiski tīrāku produkciju. Tajā pašā laikā arī Polijā ir zemnieki, kas baidās no iestāšanās ES, jo tad mūsu tirgu pārplūdinās Rietumu produkti.»
Vaicāju ūsainajam šļahtiču pēctecim, kā poļi attiecas pret citu valstu darbaspēku, kas ienāks Polijā.
«Mums nav daudz darbavietu, bet varbūt tas tomēr būtu lietderīgi. Mūsu pašu ļaudis ne sevišķi grib strādāt laukos. Labprātāk dodas uz Norvēģiju, Somiju. Īpaši gados jaunie cilvēki. Lauku darbos arvien vairāk jau tagad izmantojam lētākās darba rokas, piemēram, no Ukrainas. Pret Eiropas Savienību skeptiskāk noskaņoti ir mazie zemnieciņi, tādi kā es. Baidāmies, ka tādēļ Polijā vajadzēs zemnieku skaitu par kādu miljonu samazināt. Jo naudu mums par velti tik un tā neviens nedos. Tā jānopelna. ES Lauksaimniecības komisija noteiks kvotas gaļas, piena ražošanai. Tādēļ ES ir pieņemama tikai labiem, lieliem saimniekiem, bet citiem, arī man, būs jāmaina gan nodarbošanās, gan, iespējams, arī dzīvesvieta…»
Polija ir kontrastu zeme. Tāpat kā Vācijas lielākajās pilsētās, arī Polijas mazpilsētiņās un pat miestos redz mastos rēgojamies «McDonald’s» sarkandzeltenās divkupru emblēmas. Tiesa, tās lielākoties ir tikpat nošņurkušas un sarāvušās drēgnajā rudens rītā kā pašas pilsēteles. Ļoti daudz poļu joprojām pārvietojas ar mazajām «motorblusām» – fiatiņiem. Tie bija ļoti bieži sastopami arī Latvijas ceļos deviņdesmito gadu sākumā, kad poļu «šeptmaņi» pārpludināja Baltijas valstis ar erzacproduktiem un «lupatām», taču tolaik ar katru nākamo braucienu šos rīkus arvien vairāk nomainīja dižciltīgāki transportlīdzekļi, līdz beidzot panākumu viļņa mestie biznesmeņi sāka pārvietoties gandrīz vienīgi ar mersedesiem. Taču pašā Polijā šo mazo «blusēnu» vēl ir krietns pulks, tie pinas starp lielo braucamrīku riteņiem, draudot ar nenovēršamām avārijām. Poznaņā kādai «blusai» manevrs izdevās veiksmīgi, tranzīta ielā tā nosprostoja satiksmi uz gandrīz divām stundām, izveidojot vairāku kilometru garu kravas furgonu rindu.
Jo tuvāk Varšavai, jo ceļā vairāk gadās burkānu vezumu. Traktoru piekabes ar burkāniem. Roku stumjamie ratiņi ar burkāniem. Telts, kurā tirgo burkānus un ābolus. Šī tirgotava pārjumta ar divām caurām padomju armijas parauga karavīru segām. Viena – bāli zila, otra kādreiz bijusi zaļa.
Koninā, kādā prāvā pilsētā pie Varšavas, paralēli viena otrai pūst un sadzīvo gan Pirmā maija, gan Pilsudska iela. Katra kārtīga poļa sētā ganās zosis. Uz zili nokrāsotas koka būdas milzīgi dzelteni, nelīdzeni burti pa visu sienu vēstī, ka tur tirgo japāņu pulksteņus. Iepretim pāri ielai aicina viesnīca ar valšķīgu nosaukumu «Napoleona māsīca». Pie hoteļa armijas krāsā «nokomuflēts» vecais poļu ražojuma busiņš «Žuks» ar brezenta tentu: arī no tā tirgo ābolus, ķiplokus. Un pie reizes pašu vāģīti rotā nolauzta finiera plāksne ar piedāvājumu «Pārdod».
Jaunam, modernam dievnamam ar iespaidīgiem kapara zvaniem līdzās – nekopti, aizauguši sakņudārzi un pārpildītas atkritumu tvertnes, aiz tām cits – «Mazurkas» – hotelis. Pilsētiņa atgādina balagāna skatuvi ar aplupušām bleķa un finiera butaforijām. Varšavā – parki, parki. Lielā pilsēta pat pelēkā rudenī ir skaista: ar daudzajām baznīcām, naskajiem tramvajiem, dažiem «debesu skrāpekļiem» un dzīvojamiem namiem ar sānos pielipinātiem nedrošiem balkoniņiem. Ar kioskiņu «Papirosi». Ar Solidaritātes prospektu. Ar tantuku, kas pārdod apšaubāmas izcelsmes botes, zeķes un prezervatīvus. Uz visu šo kolorīto kokteili no Vislas krasta noraugās uzvarošās Nīkes statuja.
Visumā Polija atgādina nedaudz lempīgu milzi, kas ar vienu kāju vēl stāv kooperatīva laiku muklājā, bet otru pacēlis perfekti sakoptās Eiropas virzienā. Atšķirībā no kooperatīvu laikiem vairāk ir jaunu, modernu māju un satelītuztvērēju šķīvīšu, taču vairāk arī pagalam trūcīgu cilvēku. Baznīcu torņus nereti rotā ne tikai krusti un zibens novedēji, bet arī dažādu antenu mudžeklis. Kā zaru slota…
