Nupat avīzē bija raksts par kādu uzmācīgu teroristu. Es gribu parunāt par Donu Kihotu.
Nupat avīzē bija raksts par kādu uzmācīgu teroristu. Es gribu parunāt par Donu Kihotu. Daudzi lasījuši rakstnieka Servantesa darbu, kur dziļu jūtu pārņemts bruņinieks dodas cīņās ar pretiniekiem, noturot par dzīviem dažādus priekšmetus.
Tādas izdarības notikušas arī Svētbirzē, kur kāds bruņinieks, cīnīdamies ar «zaļo pūķi», lai izpatiktu savai Dulcinejai, sācis kauties ar soliņiem. Tie nebija nekādi sīkie, bet pamatīgām skrūvēm saskrūvēti un savienoti ar smagiem betona bluķiem kāju vietā. Jā, lai tādus salauztu, vajadzējis ne mazums spēka. No četriem soliem vietā nav palicis neviens. Turklāt pazudis viens betona bluķis.
Gar laukumu iesētais zālājs – «dēmonu» izbraukāts. Viņi, aizmirsuši vecos braucamrīkus, tagad traucas ar velosipēdiem, kuriem uzliktas asās kalnu riepas. Lai paveiktu šādus «varoņdarbus», noteikti bija vajadzīga «zaļā pūķa» palīdzība. Ja tas tā, tad vecākā paaudze teiks, ka tas bijis huligānisms, ar to dziļi aizvainojot slaveno bruņinieku un nonicinot cīņu ar briesmoņiem. Bet, ja tā bijusi prāta aptumšošanās un vadmotīvs vienkārši postīt kāda darinājumus, tad cēlonis jau daudz dziļāks. Tā ir represēto pulcēšanās vieta tautas melnākajās sēru dienās – svētvieta. Un par tādas demolēšanu jau ir cita atbildība. To jau var uzskatīt par politisku grautiņu. Bet jāsaka droši – šiem cilvēkiem nav jābaidās, jo mūsu humānā tiesa pret tādiem izturas tik iecietīgi, ka vairāk nekā pirksta pakratīšana un lūgums tā vairs nedarīt postītājiem nedraud.
Tā kā jūs, jaunatne, jau avīzes nelasāt un nezināt, ka citiem sāp, ja posta viņu svētvietu, turpiniet vien! Neviens jūs nav mācījis cienīt cita veikto, un paši diez vai ko, izņemot postīšanu, esat paveikuši. Pārcietām, ka mūs pazemoja okupanti, pārcietīsim, ka mūs pazemo pašu lolotā jaunatne, jo nedz skolās, nedz ģimenēs netiek ieaudzināts par svētvietas neaizskaramību.
No ārzemēm jau neviens dauzoņa nebrauca un arī diezin vai nāca no tālākās apkārtnes. Būsiet vien vietējie, kas sēdējāt un plēsāt pudeles, un lauskas izmētājāt ap ugunskura vietu. Tā palika kā cūku kūts, mēs to sakopām.
Un tomēr man vairāk gribētos, lai jūsu darbs, tas ir, nedarbs, būtu kā Servantesa bruņiniekam izdarīts prāta aptumsumā. Jo no degradēta cilvēka neko labu nevar sagaidīt, bet no tāda, kurā mājo kaut nedaudz apziņas, ka viņš nav dzīvnieks, varbūt var sagaidīt apjēgu.
Varbūt kāds jums pateiks, ka esat ālējušies Svētvietā, un jūs, pārdomājuši savu attieksmi, šādām izdarībām izvēlēsities citu vietu, varbūt savu pagalmu, lai postījumi durtos jums acīs ikdienā…
Ar ļoti mazām cerībām, ka jel kas labosies, represētais Guntars Bullis
