Jānis Lūsēns, Māra Zālīte. Rokopera «SFINKSA». Nacionālais teātris.
Jānis Lūsēns, Māra Zālīte. Rokopera «SFINKSA». Nacionālais teātris
Lielās kritikas «haizivis» jau izgājušas skatuves priekšplānā, paužot diezgan daudz negāciju, kas veltītas Māras Zālītes dramaturģiskajam materiālam rokoperai «Sfinksa». Un tur viņām noteikti varētu pievienoties. Taču atļaušos vērst lasītāju uzmanību uz to, ka piedāvāta tiek rokopera, tāpēc primārais žanrs, par ko būtu jārunā, ir mūzika. Jānis Lūsēns jau sevi vairākkārt pierādījis, rakstot gan operu bērniem, gan vairākas rokoperas, no kurām spilgtākā ir «Kaupēn, mans mīļais».
Pēdējo gadu devums komponistam bijis neticami dāsns – pieci lielformas darbi, un, vai tas ir labi vai slikti, to lai izšķir skatītāji. Taču, ja tam visam pieliks klāt profesionāļa mērlenti, ne viss būs tik gludi, kā var izskatīties pirmajā brīdī. Šoreiz, liekas, J.Lūsēns ne tikai radījis ļoti izlīdzinātu muzikālās dramaturģijas materiālu, bet spējis sevi atvērt arī neslēptai ironijai, spēlei ar paša citātiem, eklektiskai stilizācijai. Iespējams, ka arī šoreiz M.Zālīte kā dramaturģe mēģinājusi radīt kādu tautas «likteņdziesmu», taču rezultāts vērtējams kā vien atvieglināts, gandrīz scenārija tipa skatuves kopdarbs. Un noteikti kļūdīsies tie, kas, aizgājuši uz šo izrādi, gribēs noraudāt kādu asaru vai izsāpēt kādu tautas sāpi. Uz M.Zālītes teksta rindu «Saki, kas sagaida mūs?», jāatbild: tevi, mīļais skatītāj, sagaida asprātīgā un samērā ironiskā tonī ieturēts, tekstuāli un muzikāli vienots skatuves darbs, kur brīnišķīgu aktieru sniegumu rāda gan Ivars Stonins un Dita Lūriņa, gan Daiga Gaismiņa un Ivars Puga, kas personificē visu veidu tā laika valdošās varas noskaņas. Jā, un, protams, jāpiemin Daces Bonātes spožā raksturloma, kas no saniknotas, ekscentriskas jaunkundzes pārtop padomju laika kolorītā sētniecē.
Pēc ilga laika Nacionālais teātris atkal piedāvā tik stilistiski tīru un skatuviski nostrādātu izrādi – režisors inscenētājs Edmunds Freibergs, režisors Regnārs Vaivars. Lielformas darbs, kur uz skatuves atrodas gandrīz viss teātra kolektīvs (masu ainās), asociatīvi un stilistiski veidots jaunā kustību partitūrā (kustību režisore Raimonda Vazdika) – cilvēki kā lelles, kā marionetes, un, lai gan šīs teatrālās formas var šķist pavisam «nodrāztas», šajā uzvedumā tās ir īsti vietā. Dzīve cirka arēnā, cirks kā dzīve – metafora veca kā pasaule, bet kur teikts, ka to vairs nedrīkst izmantot. Un varbūt ir labi, ka arī uz savu vēsturi mēs spējam paskatīties nedaudz atvieglināti, ar nelielu smaidu. Neviennozīmīgs paliek jautājums par izsūtījuma tēmu, un, vai tai ir piemērots tik viegla žanra darbs kā rokopera, tas lai paliek uz M.Zālītes sirdsapziņas. Katrā ziņā šis kārtējais dramaturģes mēģinājums didaktiski «klauvēt» pie tautai sāpīgām tēmām nav uzskatāms par veiksmi.
Jaunā uzveduma sakarā noteikti jāpiemin arī scenogrāfa Aigara Bikšes un kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones pārliecinošais un stilā izturētais darbs. Dažviet, groteskie tērpi (preses balles rīcības komitejas dāmas) un smalki banalizētā skatuves telpa (itāļu sūtņa parādīšanās epizode milzīgā butaforisko ziedu grozā, dziedot pārromantizētu itāļu ārijas stilizāciju) prasās pēc aplausiem abiem vizuālās baudas meistariem.
Ko vēl piedāvā izrāde? Krāšņu preses balles un čigānu skatu, dinamisku darbības attīstību (nevienu brīdi nebija garlaicīgi!), pilnīgi nevajadzīgu klīstošu mirušās meitenes tēlu (režisoru vietā es uzdrošinātos šo personu vienkārši likvidēt), un pēcsajūtu, kurā nav vietas smagām un ilgstošām pārdomām. Ironija ir dažkārt grūti uztverams žanrs, it īpaši, ja tas attiecas uz pašiem. Bet, ja kāds ir gatavs iekšēji paironizēt arī par sevi, lūdzu – jūs gaida patīkams vakars!
