Veltu Riekstu Jelgavā pazīst daudzi, pirmkārt, jau tāpēc, ka viņa ilgus gadus bijusi mūzikas skolotāja.
Veltu Riekstu Jelgavā pazīst daudzi, pirmkārt, jau tāpēc, ka viņa ilgus gadus bijusi mūzikas skolotāja. Viņu mīl un atceras kā stingru, bet labu skolotāju. Par darbu gan Veltas kundze šoreiz daudz negrib runāt, jo īstā darba jubileja – 50 darba gadi Jelgavā un 10 gadi kopā ar «Zemgales viršiem» – apritēs vēlāk. Toties jo aizrautīgāk Velta Rieksta stāsta par dažādām interesantām situācijām savā dzīvē (tik interesanti, ka visu, protams vienā nelielā intervijā ietvert nevar).
«Esmu dzimusi Jelgavā, nedaudz gadu ar ģimeni padzīvojām arī laukos. Mana bērnība pagājusi Auru pagasta dažādās vietās. Viena no interesantākajām bija Apguldes Lauksaimniecības skola, kurā mani vecāki aptuveni trīs gadus strādāja par moderniekiem – pārzināja lopkopību. Mēs dzīvojām kūtī pa vidu, vienā malā bija govis, otrā – cūkas.
Veltas kundzes skološanās
Mamma un tētis bija ļoti labi dziedātāji, varbūt tāpēc arī es agri sāku dziedāt. Viena no pirmajām dziesmām, ko iemācījos, bija «Pidriķis un Doroteja», jo manai draudzenei Hertai mamma bija Dore un viņa mums iemācīja šo to dziedāt. Pirmo reizi solo dziedāju ļoti interesantā vietā… Man un mammai Dobeles slimnīcā grieza aklo zarnu. Toreiz nešuva šuves kā tagad, bet bija īpaši metāla klamburi. Kad tos ņēma nost, ķirurgs, lai novērstu uzmanību, jautāja, vai nevēlos padziedāt. Es pilnā balsī sāku dziedāt «Lai līgo lepna dziesma», man tad vēl nebija pat seši gadi. Sanāca gan slimnieki, gan personāls klausīties. Pēc tam profesors teica mammai – jūsu meita dienās būs dziedātāja.
Notis iemācījos… Pestīšanas armijā. Tā kā es smuki dziedāju, man piedāvāja iemācīt notis un spēlēt mandolīnu. Tas bija pirmais mūzikas instruments, ko spēlēju orķestrī. Reiz intereses pēc biju aizbraukusi uz Rīgas Pestīšanas armiju paskatīties, kas tagad tur notiek. Lai gan, godīgi sakot, izņemot mūziku, mani tur nekas cits nesaistīja, esmu kristīta Annas baznīcā.
Skolā iet sāku laukos – Apguldes četrklasīgajā pamatskolā, tad pārnācām dzīvot uz Jelgavu. Kopumā esmu mācījusies ļoti daudzās skolās. Vienreiz pati sāku skaitīt, un daudz sanāca… Jelgavas 1. pirmskolā, tad ceturtajā pamatskolā, 15. maija pamatskolā. Vēlāk Skolotāju institūtā (tas nodega), pēc tam pārgāju uz vidusskolu un paralēli mācījos mūzikas vidusskolā vokālajā klasē. Pēdējā kursā mūzikas vidusskolā apguvu arī diriģēšanu un beidzu abas šīs specialitātes. Man kā mūziķei un diriģentei ļoti palīdzēja ritma un plastikas kursi, ko apmeklēju brīvajā laikā. Kursos mācījāmies taktēt gan ar kājām, gan rokām, improvizēt. Tas bija ļoti interesanti un vēlāk ļoti palīdzēja apgūt diriģēšanu. Esmu mācījusies arī Rīgas 3. vidusskolā. Kādā sakarībā? Toreiz pie 3. vidusskolas bija pedagoģiskās dziedāšanas klase, kurā apmācīja vidusskolu beigušos, lai var strādāt par skolotājiem. Pēc šīs skolas beigšanas sāku strādāt 1. vidusskolā. Tā ir mana pirmā darbavieta, kas ir dokumentāli noformēta, pirms tam es gāju ganos, arī pastrādāju lauku darbos. Iestājos konservatorijā, pēc tam vēl ļoti interesants bija laiks, kad mācījos Ļeņingradas konservatorijā – paaugstināju kvalifikāciju. Tā kopā esmu tiešām daudzās skolās mācījusies.
Veltas kundzes darbi
Sāku strādāt mūzikas vidusskolā, un tā – līdz pensijai. Strādāju, jau būdama studente konservatorijā, jo vecāki nebija necik bagāti un naudiņu vajadzēja. Esmu vadījusi kori Tieslietu ministrijā, savukārt «Baltijas Modēs» man bija vokālais ansamblītis, tur iepazinos ar meitenēm, kas man šuva ļoti skaistas drēbes. Dažreiz mums bija tāda kā apmaiņa – es viņām kādreiz demonstrēju tērpus, bet pēc tam tos varēju atpirkt. Vēl esmu strādājusi Statistikas pārvaldē. Jau mācīdamās konservatorijā, biju virsdiriģente Krustpilī, Skrundā, braucu arī uz Varakļāniem palīdzēt virsdiriģentam. Visilgāko laiku nostrādāju Jelgavas Mūzikas vidusskolā. 2002. gadā būs desmit gadu jubileja, kopš vadu ansambli «Zemgales virši».
Veltas kundzes nedarbi
Bez diriģēšanas un dziedāšanas man patīk daudzas citas lietas, piemēram, lasīt grāmatas, no avīzēm mēdzu izgriezt mani interesējošus materiālus. Visvairāk man patīk ceļot. Padomju laikā, protams, bija grūti nokļūt ārzemēs, bet šur un tur jau aizbraucām. Tajā laikā no kapitālistiskajām valstīm redzēju tikai Somiju. Neatkarīgās Latvijas laikā savukārt braukt varētu, bet nav tik daudz naudiņas, tomēr kādam braucienam cenšos sakrāt. Izmēģināju arī banku «Baltija» – pārdevu visu, ko vien varēju, piemēram, notis, lai varētu noguldīt kādu summiņu. To naudiņu izmantoju, lai aizbrauktu uz Parīzi, bet 1995. gadā – uz Austriju. Atbraucu mājās no Austrijas, saku vīram, ka jāiet izņemt vēl palikusī nauda no bankas. Viņš man savukārt: «Vari neiet. Banka ir ciet!»
Tieši ceļojumos gadījušies visinteresantākie piedzīvojumi. Piemēram, pa ceļam uz Kubu nolaidāmies Marokā, kur saslimu ar angīnu – milzīga temperatūra, kakls sāp. Kad nokļuvām Havanā viesnīcā, viena ceļojuma biedrene man teica, lai nonākot pie viņas uz sesto stāvu (es dzīvoju septītajā), viņa man izbeicēšot kaklu. Izgāju gaitenī un domāju – ar liftu nebraukšu, galva jau tāpat dulla, meklēšu kāpnes. Kaut kādas atradu un gāju lejā, bet durvis ciet. Kāpu atpakaļ, bet tur arī ciet! Izrādās, biju iegājusi ugunsdzēsēju kāpnēs, bet tās attaisāmas tikai no otras puses. Es tā pārbijos! Beigās nolēmu kāpt lejā līdz pagrabam – galu galā kaut kur taču ārā jātiek. Nokāpu lejā un ieraudzīju, stāv viens melnais vīrs, milzīgi liels. Biju tik priecīga, dzīvu cilvēku ieraugot, ka gribēju jau viņam mesties ap kaklu un sabučot. Izspruku no tās telpas ārā un tad gan ar liftu braucu augšā.
Savukārt Ungārijā ar vienu kolēģi pastaigājoties nonācām parkā. Bija ļoti karsts, tāpēc, ieraudzījušas baseinu, ļoti nopriecājāmies, ka varēsim nopeldēties. Mudīgi noģērbjamies, bet mazliet dīvaini jau ir – cilvēku riņķī daudz, bet neviens nepeld. Laika bija ļoti maz, tikai kāda pusstunda, tāpēc draudzene veikli metās ūdenī, es, protams, viņai pakaļ. Ungāri sāka bļaut kaut ko savā valodā un svilpt, bet mēs jau to viņus nesapratām un nepievērsām uzmanību. Izrādījās, tās ir sacīkstes, un mēs esam peldēšanas celiņā! Skatos – viens ar galvu ūdenī peld virsū, tā nobijos, jo ūdens tur dziļš, nirt es nemāku un peldu arī ļoti slikti. Draudzene veikli izkļuva malā, bet es, gados, jau tuvu pensijas vecumam, tā izdarīt nevarēju… Pieplaku kā varde pie malas. Pēc tam domājām – mēs nu gan dullas esam, neredzējām, ka tur sacensības notiek.
