Pieticīgajā divistabu dzīvoklī Rūpniecības ielā ir sastopams kāds jau cienījamu gadu, taču liela auguma, stalts vīrs, kas prot ļoti interesanti stāstīt savas jaunības atmiņas.
Pieticīgajā divistabu dzīvoklī Rūpniecības ielā ir sastopams kāds jau cienījamu gadu, taču liela auguma, stalts vīrs, kas prot ļoti interesanti stāstīt savas jaunības atmiņas. Tas ir bijušais Jelgavas teātra, Valsts jaunatnes teātra aktieris, kara gados leģionārs Egons Leopolds. Viņa dzīvokļa durvis ar skaidri salasāmo vārda – uzvārda plāksnīti droši vien daudziem jelgavniekiem ir pazīstamas citādā sakarā. Proti, Staļina laikos, kad Egonam Leopoldam varas kalpi lika no teātra aiziet, viņš savu runas mākslu un talantu sāka nodarbināt kā bēru ceremoniju vadītājs. Taču, runājot par aktiera meistarību, tā Egonu kā pavisam jaunu puisi ir glābusi kara gados. Lūk, kāds ir viņa stāsts.
No karošanas neizbēgt
Jau no trīsdesmito gadu beigām, mācoties tagadējā 2. ģimnāzijā (tolaik – 15. maija ģimnāzijā), es, gribēdams kļūt aktieris, iesaistījos Jelgavas teātra izrādēs. Sākumā biju tā saucamais volontieris masu skatos, vēlāk jau kara laikā darbojos arī teātra studijā. Bija jūtams, ka vācietis var pagrābt uz fronti. Tādēļ nodomāju, ka jāmūk uz dzelzceļu – no turienes jau nemobilizēs. Sāku strādāt Jelgavas stacijas kopgaldā par pārzini. Tad pienāca pavēle, ka arī dzelzceļā strādājošie, kas dzimuši 1924. gadā, ir pakļauti iesaukumam karadienestā. Tai vēl sekoja papildu rīkojums, ka pret tiem, kas šo pavēli nepilda, jālieto miesas sodi. Mēs to saucām par 20. gadsimta bēdīgi slaveno dzelzceļnieku pēršanas likumu (to gan diezgan ātri atcēla). Tā galu galā es nokļuvu leģionā un kā 15. divīzijas ierindnieks piedalījos vienā kaujā Krievijā, netālu no Volhovas. Manai rotai bija jāieņem kāda nabadzīga iedzīvotāju pamesta sādža. No 120 vīriem, kas mēs sākumā bijām, dzīvi palika 18. Tai skaitā arī es bez nevienas skrambiņas.
Turpmāk piedalīties lielākās kaujās neiznāca. Toties bija jāpārvar gari, ļoti nogurdinoši pārgājieni. Droši vien tieši tāpēc tagad pensijas gados manām kājām ir visādas vainas. Tā reiz mēs izstieptā kolonā gājām pa mežu. Man kā augumā garākajam iznāca iet priekšgalā, aiz mums tad tālāk – vezumi ar smagajiem ieročiem, munīciju un visu pārējo kara saimniecību. Attālums starp karavīriem – ap simt metru. Ceļa līkumos viens aiz otra ejošie cits citu neredzējām. Ik pa gabalam – pāri ceļam partizānu nogāzti koki. Situācija nedroša, un es izšķīros par to, ka jāsimulē slimība. Lielām saujām sāku rīt sniegu un, atstutējies pret koku, paliku ceļmalā. Pienāca klāt rotas komandieris, prasīja, kāpēc stāvu.
«Nevaru paiet, nevaru,» tēloju bezspēcīgo.
«Es tevi nošaušu,» komandieris ķēra pie pistoles maksts.
«Šauj ar,» pavisam vārgi atbildēju.
Komandieris nomierinājās un pavēlēja sēsties vezumā. Drīz nonācām pie ceļu krustojuma, kur atradās kāda vācu daļa. Šeit ārsts man konstatēja plaušu karsoni, ar kuru, kā izrādās, biju saslimis pāris stundās. 1943./1944. gadu miju sagaidīju sanitārajā vilcienā, kas mani nogādāja Šauļos, kur mēs bijām kopā jau vairāki leģionāri. Spēlējām zoli un simulējām temperatūru, līdz nomainīja slimnīcas vadību, un mums atkal bija jādodas uz fronti.
Uzlabotais rīkojums
Izrakstot no hospitāļa, mums izdeva jaunas karavīru formas, un lielākā grupā ar vilcienu aizbraucām līdz Staraja Rusas stacijai. Tālāk pa šoseju gar upes malu uz leju bija jāiet kājām 15 – 20 kilometru. Tādā ceļā jaunajos, vēl neievalkātajos zābakos kājas norīvējās jēlas. Kad nonācām galā, mūs izvietoja vecās zemnīcās, kas bija klātas ar netīriem, sagulētiem salmiem. No rīta dzirdējām troksni – nāca virsū krievu tanki, bet tad pēkšņi tie apstājās, pretinieka uzbrukums apsīka. Nu attapāmies par savām kājām un ziņojām priekšniecībai, teikdami, ka tās ir apsaldētas. Komandieris noteica: «Mēs tāpat te esam maz palikuši» (droši vien pārāk maz, lai šeit turētu fronti) un uzrakstīja mums norīkojumu uz lazareti: «Fahren nach lazarett». («Uz lazareti» – red. piez.) Lazarete atradās gandrīz pie Staraja Rusas stacijas, un nu pa to pašu ceļu bija jādodas atpakaļ. Grupā kopā bijām kādi astoņi līdz divpadsmit puiši. Mani iecēla par vecāko. Pa ceļam man radās doma, par ko ieminējos pārējiem, un viņi piekrita. Proti, es izlaboju norīkojuma zīmi, pierakstot vārdiem «Fahren nach lazarett» klāt vārdu Rīga. Tātad iznāca norīkojuma zīme uz lazareti Rīgā.
Staraja Rusas stacijā mūs ielaida vilcienā, un lēni, turklāt līkumojot ap sabombardētajiem dzelzceļa posmiem, mēs caur Igauniju aizbraucām līdz Daugavpilij. Pa ceļam, šķiet, tas bija Pleskavā, gadījās, ka mūsu puiši gāja dzēst kādu ugunsgrēku. Par to vācieši iedeva konservus. Taču vispār ar pārtiku mums bija trūcīgi. Daugavpils stacijā kā grupas vecākais gāju meklēt ēdamo, bet tā vietā no patruļas saņēmu nederīgu padomu, ka arī Daugavpilī esot slimnīca un ka varbūt mums ārstēties nemaz nevajagot braukt uz Rīgu. Te nu gan nolēmām, ka labāk tad vēl savilkt jostas un doties tālāk. Krustpilī pārkāpām vilcienā, kas iet uz Jelgavu. Izrādījās, ka uz šīs Jelgavas – Krustpils līnijas visiem puišiem atradās mājas, kur varēja droši kāpt ārā. Šķiroties norunājām, ka pēc mēneša tiksimies Jelgavā, kur 2. ģimnāzijā bija ierīkota kara slimnīca.
Cik ilgi slēpsies?
To mēnesi Jelgavā nodzīvoju pie mātes, neizejot no istabas. Māte arvien vairāk sāka uztraukties un teica: «Dēliņ, tevi noķers un nošaus. Tev tomēr vajag iet.» Norunātajā dienā, paņēmis savu laboto norīkojuma zīmi, aizgāju uz kara slimnīcu. No manas dezertieru grupas biedriem neatnāca neviens. Paskaidroju ārstiem savu stāvokli, un vakarā tiku pārvests uz Rīgu. Manas kājas pēc ihtiola nomazgāšanas Sarkandaugavas slimnīcas vannā izskatījās kā jaunpiedzimušam. Latviešu ārsts pat nevarēja noteikt, kur tā slimā vieta ir bijusi. Saprotoši smīnēdams, viņš mani nosūtīja uz veselības rotu Jelgavā. Tur bija diezgan brīvs režīms, un es, iesaistījies karavīru teātra trupā, saņēmu atļauju nakšņot mājās. Jelgavas apkārtnē vēlāk arī pārlaidu fronti.
1944. gada rudenī Jelgavā sākās mobilizācija padomju armijā. Tā kā pilsēta gulēja drupās, kara komisariāts atradās Bērvircavā. No turienes tad mani kopā ar citiem iesauktajiem aizveda uz Višņij – Voločoku pie Sanktpēterburgas. Tur tika formēti un apmācīti spēki latviešu divīzijai, kas vēlāk tika sūtīta uz Kurzemes katlu. Pašā sākumā, nostādot ierindā, tika vaicāts, kurš ir dienējis latviešu leģionā. Mēs vairāki riskējām un izgājām ierindas priekšā. Tā mūs, kas pieteicāmies, atbrīvoja no mācībām un nosūtīja atpakaļ uz Jelgavu, tā teikt, līdz nākamajam rīkojumam. Taču no kara komisariāta nekādi rīkojumi man vairs nepienāca.
Esmu daudz domājis par to, kāds liktenis varēja būt maniem dezertieru grupas biedriem, ar kuriem riskanti, labojot rīkojuma zīmi, atgriezāmies no frontes 1944. gada ziemā. Mani toreiz vadīja doma, ka katra diena, ko tu karā vari izglābties no frontes, ir tava…. Vai viņiem laimīgi izdevās pārlaist visu karu, vai kāds no viņiem vai viņu tuviniekiem vēl ir atrodams?
