Šoruden Kristers Serģis un Artis Rasmanis kļuva par četrkārtējiem pasaules čempioniem, apliecinot savu augsto meistarību.
Šoruden Kristers Serģis un Artis Rasmanis kļuva par četrkārtējiem pasaules čempioniem, apliecinot savu augsto meistarību. Tiekoties ar čempioniem, jau no pirmās sarunas minūtes var sajust, ka viņi ir īsti Sportisti – ne miņas no zvaigžņu slimības, sacītais ir lietišķs un pārdomāts. Droši vien arī tāpēc abi, baudot nedalītas skatītāju simpātijas, ierindojami Latvijas populārāko sportistu galvgalī.
Kā tas viss sākās
Kaut gan latviešus pārsvarā uzskata par konservatīviem, nevis par atraktīviem un atvērtiem, sportā nevar noliegt, ka mēs esam viegli aizrāvušies ar jauniem sporta veidiem, savukārt mīlestība pret tehniskajiem jeb vienkārši ātrumu ir bijusi vienmēr. Kurš gan, piemēram, nezina par leģendārajām «Gaujas kausa» izcīņām vai skatītāju tūkstošiem autokrosa sacensībās Mūsas trasē. Turklāt tās vienmēr ir bijušas sacīkstes, kuras dodas raudzīties visa ģimene, ne tikai «dzelžiem» apsēstie veči, kuriem braukšana ir bijusi un būs viena no iemīļotākajām sarunu tēmām. Tāpēc arī motosportistu mači pulcē tādu auditoriju, par kādu futbolisti, hokejisti un pat basketbolisti var tikai sapņot. Un nav nekāds brīnums, ka Kristers Serģis un Artis Rasmanis ir Latvijas populārāko sportistu saraksta pašā augšgalā. Kad pērn mūsu motobraucēji trešo pasaules čempionu titulu izcīnīja mājas trasē Cēsīs, tas daudziem līdzjutējiem bija ne mazāk salds brīdis kā tālajā Sidnejā vingrotāja Igora Vihrova izcīnītā pirmā neatkarīgās Latvijas sportista olimpiskā zelta medaļa.
Bet līdz pirmajam pasaules čempionu titulam, kas tika iegūts 1997. gadā, Latvijas ekipāža gāja deviņus gadus. «Viss sākās 1989. gadā, kad vēl notika «Zelta mopēda» sacensības. 125 cm3 klasē sēdos pie stūres, Artis kāpa blakusvāģī, un jau pirmajās sacensībās izcīnījām uzvaru,» tā pavisam vienkārši sporta gaitu sākumu atcerējās nu jau četrkārtējais pasaules čempions motokrosā ekipāžām Kristers Serģis. Protams, ka liela nozīme jau no paša sākuma bija viņa tēvam Jānim Serģim, kas arī bija meistarīgs un ļoti populārs motobraucējs septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Jau astoņu gadu vecumā Kristers pirmo reizi devās tēvam līdzi uz kārtējo PSRS čempionāta posmu, tāpēc var droši apgalvot, ka vēlākā pasaules čempiona mīlestība uz motobraukšanu sākās vēl krietnu laiciņu pirms minētā pirmā starta, bet pati braukšana viņam ir gēnos. Tieši J.Serģis sameistaroja pirmo braucamrīku 1989. gadā, un pēc pirmās sezonas Kristers ar Arti pa ziemu taisīja jaunu braucamo, kopējot Kristera tēva KTM motociklu, lai 1990. gadā sāktu startēt pieaugušo sacensībās. Jau pirmajās sacīkstēs tika izcīnīta piektā vieta, kaut gan starts bija neparasts: viņu ekipāža visus palaida pa priekšu un tikai tad sāka braukt – lai būtu drošāk.
Meistarības slīpēšanas laiks
Jaunās ekipāžas meistarība tika ātri pamanīta, un nākamajā sezonā, kuras laikā tika veikts visvairāk krosu (35), biznesmenis Jānis Čakstiņš viņiem nopirka ārzemju motociklu. Tiesa, tas vēl nebija īsts sacīkšu braucamais – pie tāda viņi tika vēl pēc gada. Tas tika iegādāts, pateicoties ārzemju radu aizdevumam, un 1992. gadā K.Serģis un A.Rasmanis izcīnīja jau pirmos punktus pasaules čempionāta posmā Beļģijā. Atbalsta no malas tolaik praktiski nebija nekāda, un sacensībām tika pakārtots viss, ieguldīti visi līdzekļi. Tos ieguva tāda paša «biznesa» veidā, kā daudzi tajā laikā, – no ārzemēm uz Latviju tika vestas un pārdotas automašīnas, «šiverēts» Polijas tirgos. Protams, ka tas atņēma savu tiesu enerģijas un laiku, lai labāk sagatavotos sacensībām. Tomēr viss tika darīts mērķtiecīgi. Kristers atceras: «Es jau no paša sākuma zināju, ka būšu pasaules čempions. Protams, ilgu laiku nevienam to skaļi neteicu – droši vien daudzi domātu, ka esmu ar galvu sastrīdējies…» Starp citu, tieši šajā laikā pazīstamais motosporta organizētājs Salvis Freimanis – laikam gan pirmais «no malas» – sāka skaļi runāt par to, ka K.Serģa ekipāžai ir pa spēkam izcīnīt pasaules labākās titulu. Tiesa, toreiz Kristeram bija citi līdzbraucēji, jo Artis uz kādu brīdi bija pārtraucis sportista gaitas, bet savā ziņā tas palīdzēja sākt sadarbību ar firmu «Nelss».
Viens no līdzbraucējiem Veno Sietiņš tajā strādāja un, kaut gan bija skaidrs, ka ilgi viņš motocikla «kulbā» nesēdēs, organizēja Serģu un «Nelss» ģenerāldirektora Andra Sihtora tikšanos. Saruna bijusi diezgan vienkārša. A.Sihtors pazinis motobraucēju Jāni Serģi, zinājis, ka viņa darbinieks Veno brauc kopā ar viņa dēlu un noskaitījis naudu jaunam motociklam. Tā izveidojies labs cilvēciskais kontakts, kas saglabājies vēl joprojām, jo līguma starp «Nelss» un ekipāžu neesot līdz šai baltai dienai, kaut gan sponsorējamās summas, salīdzinot ar pirmo tikšanās reizi, protams, ir krietni augušas. Skaidrs, ka kopš tā laika klāt nākuši arī citi atbalstītāji. Konkrētāk ne Kristers, ne Artis nevēlas runāt par naudas lietām – komercnoslēpums –, pat izvairījās atbildēt, cik pasaules čempioniem viena sezona izmaksā, taču nauda ir liela. Viens sponsors to nevarētu «pavilkt», tāpēc arī visā pasaulē tā nenotiek. Tiesa, 1997. gadā kādā intervijā A.Sihtors atzina, ka pasaules čempionu tituls kopš sadarbības sākuma «Nelsam» esot izmaksājis vienu jaunu būvmateriālu veikalu, bez nožēlas piebilstot: «Veikalu gan jau uzbūvēsim, bet pasaules čempions mums jau ir.» Tā ir šīs sadarbības pamatdoma – abas puses uzskata, ka rīkojas pareizi, izvirzot arvien jaunus uzdevumus. Protams, kokmateriālu cena Anglijā no tā nepalielinās, bet Latvijā – un to nu var droši apgalvot – «Nelss» būvmateriālu veikalu preču zīme nevienam nav sveša. Un kā nu ne, ja uz Latvijas masu informācijas līdzekļos tik bieži redzamā pasaules čempionu motocikla tā ir galvenajā vietā.
Šajā laika posmā ekipāžas dzīvē bija vēl viens lūzuma brīdis. 1996. gadā, kad pasaules čempionāta kopvērtējumā ekipāža palika sestajā vietā, no Ķeguma trases Arti Rasmani aizveda ātrās palīdzības auto un Latvijas presi aplidoja foto, kuros viņš redzams saļimis motocikla «kulbā» un viņa raudošā sieva. Bija daudzu apstākļu sakritība – karstums, savainojums, nepietiekama fiziskā sagatavotība, pretsāpju injekcijas, neparedzētās sekas un (iespējams, to visu varētu uzskaitīt citā secībā) lielā atbildība savu skatītāju priekšā – visi Latvijas līdzjutēji gaidīja tikai un vienīgi K.Serģa un A.Rasmaņa triumfu savā trasē. Tomēr domas pamest visu pēc šīm dramatiskajām sacensībām nav bijis. Artis Rasmanis: «Kāpēc pamest? Tas būtu visvieglākais – pacelt balto karogu. Tas bija brīdis, kad sapratu, cik daudz ir jātrenējas, lai brauktu priekšgalā. Tā bija sevis mocīšana tikai tāpēc, ka nebiju tam vēl gatavs.» Viņam piebalso Kristers: «Sportisti bieži vien atrod atrunas – kāja paslīdēja, nebiju formā vai kas cits. Varējām jau izstāties, nobraukt malā un teikt – vairāk nevaram, Artis no «kulbas» varēja izkrist. Bet galvenais ir saprast, kāpēc tā gadījās, kas notika. Grūtākais ir atzīties, ka pats esi kļūdījies, ka esi švaks.»
Latvieši – pašā augšā
Tieši pēc tam sportisti strādāja daudz mērķtiecīgāk, uzlabojot fizisko sagatavotību, – nodarbības, svaru zāles, krosi, slēpošanas nometnes. 1997. gadā jau bija iekrāta liela pieredze un augusi arī braukšanas prasme. Tomēr pirms sezonas nebija uzdevums iegūt pasaules čempionu titulu, tika domāts iekļūt labāko trijniekā. Bet sniegums visas sezonas laikā bija izcili stabils – tikai pašā pēdējā (!) braucienā pievīla motors, taču ar jau izcīnīto pietika, lai kāptu uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena. «Protams, sezonai tuvojoties beigām, jutām, ka varam kļūt labākie, un apzināti tam koncentrējāmies,» atceras sportisti.
Daudz ir spriests par to, vai vieglāk ir pirmo reizi izcīnīt titulu, vai pēc tam to nosargāt. Noturēties virsotnē nav viegli. Konkurenti skatās uz līderiem un mācās no viņiem, paaugstina savu līmeni, bet čempionu progresa mēraukla ir tikai viena – titula saglabāšana, tas ir progresa apliecinājums, un tā jau ir vairāk sacensība pašiem ar sevi, cīņa visu laiku turpinās. Jāstrādā arvien vairāk un vairāk. Esi sestais vai astotais – nav lielas starpības, vislielākā starpība ir starp pirmo un otro vietu. Tas atstāj iespaidu arī uz sponsoriem – kad 1999. gadā iznāca noslīdēt uz otro vietu, sarunas ar ārzemniekiem bija jau citādas nekā iepriekš, turklāt ar viņiem tā nav viegli strādāt, jo bieži dzirdams: ja runa būtu, teiksim, par vācu, amerikāņu vai citas lielvalsts ekipāžas atbalstīšanu, daudz kas būtu citādāk – «latvieši, kas viņus zin’».
Sarežģīti ir arī treneriem vai padomdevējiem (vienalga, kā viņus sauktu), kas varētu pateikt – tā braukt ir labāk, jo gluži vienkārši pašlaik neviens ātrāk nebrauc. Braukšana motokrosa trasē atšķiras no sacensībām motošosejā – abās sportisti meklē ideālās trajektorijas, bet krosā trase mainās pēc katra apļa, tur, kur pirms tam bija zināma «ātrākā taciņa», tagad pēkšņi parādījusies bedre! Un paši sportisti jau pieradinājuši līdzjutējus pie uzvarām. «Atbrauc fani uz sacensībām ar Latvijas karogiem – vienalga, vai tā Latvija, Igaunija vai Anglija – un nāk klāt, sak’, veči tad jau jūs uzvarēsiet! Kā tad vari to neizdarīt? Tā ir atbildība, jo cilvēki tērējuši savu naudu, lai redzētu mīluļu uzvaru, un tu nevari pēc tam teikt – veči, atvainojiet, ne to ķēdi uzlikām vai ne tās riepas izvēlējāmies, vai vienkārši nebijām formā, piemēram, ne to ieēdām, šodien vēders sāpēja. Mums sezona ir ilga – no agra pavasara līdz vēlam rudenim –, un formā ir jābūt visu laiku. Mēs nevaram koncentrēties vai speciāli gatavoties tikai vienām sacensībām x datumā, kā tas ir daudzos sporta veidos, mums maksimālā gatavība ir visu laiku, kamēr norit sacensības,» K.Serģis un A.Rasmanis ir vienisprātis.
Atbildības nasta ir ne tikai smaga, bet laikam jau arī gana salda. Citādi vīri, runājot par nākotnes plāniem, neteiktu, ka vēl vismaz trīs četrus gadus grasās braukt «top» līmenī, jo tagad viņiem piemīt visas nepieciešamās īpašības, lai saglabātu labākās ekipāžas nosaukumu. Joprojām viss – gluži kā sākumā – ir pakārtots sportiskajiem sasniegumiem. Mainījušās vienīgi kompensācijas iespējas ģimenēm par šādu dzīvesveidu. Kaut gan atvaļinājumu laikā, kā atzīst paši sportisti, par atpūtu tālās zemēs īpaši neviens nedomā, jo tur sezonas laikā dzīvots nedēļām ilgi. Un arī atvaļinājums ir ar savām īpatnībām – oktobra vidū nobraukuši pēdējās sacensībās Igaunijā, Kristers un Artis vienu mēnesi grasījās neko nedarīt sportiskajā ziņā, bet gribēja «sakārtot lietas, kurām pietrūcis laika». Un pēc tam atkal ķerties klāt «mocim», rīkot treniņnometnes un darīt visu pārējo nepieciešamo, lai nākamā gada pavasarī atkal būtu zirgā. Ja gribi uzvarēt, nav tā, ka sezona beidzas rudenī, atsākas tikai pavasarī un gandrīz pusgads ir brīvs. Lai noturētos virsotnē, jau pēc īsā atelpas mēneša sāksies darbs jaunajai sezonai.
Var uzskatīt, ka tā jau ir sākusies – Valmieras kultūras namā piektdien, 9. novembrī, būs tikšanās ar četrkārtējiem pasaules čempioniem motokrosā ar blakusvāģiem Kristeru Serģi un Arti Rasmani. Sportisti sniegs preses konferenci, dalīs autogrāfus, demonstrēs savus braucamos, iegūtos kausus un atzinības rakstus, būs arī neliela fotoizstāde par sacensību norisi. Arī pasākuma apmeklētāji varēs pasēdēt krosa motociklam «pie ragiem». Darbs ar līdzjutējiem arī ir čempionu pienākums.
Kristers Serģis, dzimis 1974. gada 14. janvārī
Artis Rasmanis, dzimis 1971. gada 28. jūlijā
Kristera Serģa ekipāžas pasaules čempionātos
1992. gads – Kristers Serģis/Artis Rasmanis – 48. vieta
1993. gads – Kristers Serģis/Artis Rasmanis – 33. vieta
1994. gads – Kristers Serģis/Bērziņš – 22. vieta
1995. gads – Kristers Serģis/Bērziņš/Artis Rasmanis – 18. vieta
1996. gads – Kristers Serģis/Artis Rasmanis – 6. vieta
1997. gads – Kristers Serģis/Artis Rasmanis – 1. vieta
1998. gads – Kristers Serģis/Artis Rasmanis – 1. vieta
1999. gads – Kristers Serģis/Artis Rasmanis – 2. vieta
2000. gads – Kristers Serģis/Artis Rasmanis – 1. vieta
2001. gads – Kristers Serģis/Artis Rasmanis – 1. vieta
