«Savējie sapratīs». Māras Ķimeles variācijas par Egīla Šņores lugu «Kuģis uz…». Mūsdienu luga 2 daļās.
«Savējie sapratīs»
Māras Ķimeles variācijas par Egīla Šņores lugu «Kuģis uz…»
Mūsdienu luga 2 daļās
Skatoties Valmieras teātra izrādi «Savējie sapratīs», liekas, ka esam pavēruši durvis tepat uz kaimiņu vai sev labi pazīstamu cilvēku dzīvokli. Pēkšņi un nelūgti esam nokļuvuši mums tik pazīstamā vai daudzreiz piedzīvotā situācijā. Un tas nav nejauši, ka režisore savai izrādei izvēlējusies nosaukumu no tik populārās Imanta Kalniņa dziesmas «Dziesma, ar ko tu sācies…». Pārfrāzējot gribas teikt: dzīve, ar ko tu sācies …un kā tu beidzies. Savējie – 60. gadu jaunieši, «puķu bērni», nākotnes cēlāji – pasaules grāvēji. Toreiz un šodien. Režisore nedod recepti, kā ārstēties no šodienas slimībām, nemeklē cēloni un nemeklē vainīgos. Izrāde ir kā faktoloģiska vēstule no mūsdienām. Un daudziem cilvēkiem, to noskatoties, gribēsies iesaukties: «Tas taču ir par mani!» Māra Ķimele ir režisore, ar kuru būt kopā nekad nav garlaicīgi. Viņu var noliegt vai pieņemt, vai ar viņu var ielaisties iekšējās diskusijās, vai bezierunu paklausībā piekrītoši māt viņai ar galvu. M.Ķimelei piederas «slimošana» ar teātri. Un, tāpat kā viņas nepadevīgā un spīvā vecmāmiņa režisore Anna Lācis, Māra meklē savu patiesību it visā, ar ko saskaras.
«Savējie sapratīs» ir izrāde, kas tapusi nu jau pirms vairākiem gadiem un zīmīga ar to, ka M.Ķimele sevi piesaka arī zināmā veidā kā dramaturģi. Pēc Egīla Šņores lugas «Kuģis uz…» materiāliem tapušas traģikomiskas variācijas par tēmu – liekie, iepriekšējā laikmeta aizslaucītie cilvēki. M.Ķimele: «Es jūtos kā pretnis, bet tā es jūtos vienmēr, jo man vispār nepatīk sistēmas.» Un gluži saprotama ir režisores vēlme runāt par savas paaudzes problēmām (cilvēki pēc 55), jo «liekā cilvēka» izjūtas ir pazīstamas arī viņai. M.Ķimele: «..teātris ir māksla, kur ļoti jātrāpa šodienas vajadzībās un šodienas norisēs.» Un režisorei var noticēt, jo arī viņa ir bijusi režisore bez sava patstāvīga teātra un skaudri zina, kāda ir eksistence bez jebkādiem iztikas līdzekļiem. M.Ķimelei ir savi «savējie» (aktieri – pensionāri), no kuriem daudzi šodien tirgojas ar «bulciņām», iznēsā pastu un «andelējas» dažādās «bodēs».
Lai gan neesmu sociāli publicistiskā teātra piekritēja, jāatzīst, ka režisorei šoreiz izdevies sadzīviski «kailo patiesību» pārvērst par skatuvisku notikumu. Un pats galvenais – M.Ķimele atkal mums spējusi piedāvāt lielisku aktierdarbu parādi. Vecākās paaudzes skatītājiem («savējiem»!) vārdi Skaidrīte Putniņa, Lelde Kalēja un Agris Māsēns ir ne tikai labi pazīstami, bet arī saistās ar zināma ideālisma piestrāvotām, spožām jaunības lomām, kas 70. un 80. gados izdzīvoja un izbraukāja vai visas Latvijas skatuves. Un kāda dzīves proza! Viņi, kā izrādās, noveco kopā ar savu skatītāju. Izrādei režisore atradusi formu, kā «nesadrupt» atsevišķos sociālos pirmelementos. Un, pateicoties krāsainajiem aktieru veikumiem, tā nepārvēršas par latviešiem tipisko gaudulīgo vaimanāšanu. Liekas, ka šajā izrādē režisorei izdevies panākt to, ko visvairāk gaida skatītājs: spēju identificēties. Un uz skatuves mums pretī dzīvo iekšēji aizlauztā, smalkā un inteliģentā, līdz galējībai emocionāli piesātinātā Skaidrītes Putniņas filoloģe pensionāre, viņas vīrs bezdarbnieks Agris Māsēns, kas par spīti iekšējam diskomfortam spēj saglabāt gan dzirkstošu humoru, gan veselīgu ironiju attiecībā uz dzīves piespēlētām situācijām, un Leldes Kalējas labsirdīgā, nedaudz naivi aprobežotā, vitālā mājas sētniece, kas kļūst (kā pasakā!) arī par šīs pašas mājas saimnieci. Savējo trijnieks, kas veido stipru lugas kodolu.
Mazāk uzmanības pievērsts otrā plāna lomām, kur parādās darbības ziņā (arī aktieriski) neatrisināti tēli. Dīvaini statisks un stīvs paliek gan jaunās mājas saimnieces Gundegas, gan kaimiņienes Gitas tēls. Lai gan arī pārējo personu parādīšanās izrādē ir epizodiska, savus tēlu «knifiņus» bija atradusi gan Ieva Puķe (jauna sieviete, kurai bērni nav «izdevīgi»), gan Krišjānis Salmiņš (bezpalīdzīgs, neuzņēmīgs, iekšēji jau salauzts kaimiņš), gan Arnolds Osis (brīnišķīgi infantils dzīvnieku mīlis, ārzemnieks). Runājot par sev sāpīgām tēmām, M.Ķimele nezaudē asprātību un humora izjūtu – pēc aplausiem prasījās ilustratīvais mūzikas citāts no filmas «Pūt, vējiņi» ainā ar pagalmā nolauzto egli, Līgo vakara desiņu cepšana televizora ugunskurā. Veiksmīgi atrisināts arī vēstuļu skats.
Scenogrāfisko ietērpu izrādei veidojis mākslinieks Gints Gabrāns. Stilizēts kuģītis, kas peld uz… nekurieni. Uz beigām. Doma par kopējo kuģi, no kura neviens nevar nokāpt, liekas rosinoša, taču šīs idejas skatuvisko realizāciju nevarētu nosaukt par īpašu jaunrades atklājumu.
Pēcvārda vietā. Suņi rej, bet karavāna iet tālāk – M.Ķimele strādā tālāk. Ar savējiem, priekš savējiem, par savējiem. M.Ķimele: «Tu pats jau nemaz neesi ar mieru sākt atkal no sākuma, tev liekas, ka kaut kas ir sastrādāts un tu jau vari uz kaut kā bāzēties. Bet nekā, nevari vis. Tu esi tukšā gaisā, tev visu laiku ir jākustas vai arī jāmirst…»
