Atsaucoties uz Guntara Buļļa publikāciju «Dons Kihots Jelgavā».
Atsaucoties uz Guntara Buļļa publikāciju «Dons Kihots Jelgavā»
Nupat izlasīju avīzē («Ziņas», 31.10.2001.) Jūsu vēstuli un tagad jūtos dziļi sašutusi. Esmu jauniete. Tātad piederu tiem, ko Jūs tik cītīgi savā vēstulē nozākājāt. Vai tā drīkst? Savā mūžā vēl neesmu postījusi nevienu soliņu, ne arī apgānījusi svētvietu. To pašu varu teikt par saviem tuvākajiem draugiem. Kā Jūs drīkstat vērtēt visus jauniešus pēc vienas skalas? Mani šī vēstule dziļi aizskāra. Nedomājiet, ka uzskatu, ka ir labi apgānīt svētvietu, bet kur Jums ir pierādījumi, ka to ir darījuši tieši jaunieši? To varēja izdarīt arī pieaugušais. Un, ja arī tas bija jaunietis, no kā gan viņš mācījās? No jums, no jums, pieaugušie!
Jūs arī nedrīkstat apgalvot, ka skolās neko nemāca par svētvietas neaizskaramību. Kā Jūs domājat, cik mums ir mācību priekšmetu? Vai tiešām uzskatāt, ka tas ir vissvarīgākais jautājums visā mācību programmā, kas katras stundas sākumā jāatgādina? Turklāt tas ir skolā mācīts, kaut gan būtu jāmāca ģimenē. Man ģimene to iemācījusi, un es tai esmu dziļi pateicīga. Turklāt kādēļ gan kādam būtu jādemolē pagalms? Vai tad viņš ir vienīgais tā iemītnieks? Varbūt citam šis pagalms ir sargājams kā jums svētvieta.
Ļoti ceru, ka Jūsu cerības piepildīsies un demolētāji tiks sodīti, un, ja to neizdarīs cilvēki, tad Dievs par to parūpēsies. Ceru arī, ja Jums nākamreiz būs kāds jānopeļ, izvēlēsieties kaut ko konkrētāku, jo vārds «jaunieši» nenozīmē ‘huligānisms’. Viņiem ir arī citas īpašības, intereses un darbi.
Ar cieņu, Līga Ločmele
