Aizritējušo rudens dienu augstākais sniegums pasaules sporta arēnās Latviju pārstāvošajiem bija vingrotāju izcīnītās divas zelta medaļas planētas čempionātā Beļģijā.
Aizritējušo rudens dienu augstākais sniegums pasaules sporta arēnās Latviju pārstāvošajiem bija vingrotāju izcīnītās divas zelta medaļas planētas čempionātā Beļģijā. Ieskats šā sporta veida pusotra gadsimta garajā vēsturē Latvijā liecina arī par zināmu Jelgavas pieskārienu.
Par jelgavnieka Aleksandra Vahmūta veiktajiem pirmsoļiem tieši rīku vingrojumos jau mūsu lasītājiem vēstījām. Nākamais gājiens viņa ideju attīstībā bija 1862. gadā Rīgā dibinātais vingrotāju klubs – viens no pirmajiem Austrumeiropā –, bet pirmās godalgas starptautiskajā arēnā gūtas 1890. gadā Vācijā. 1922. gadā pirmajos Latvijas jaunatnes vingrošanas svētkos uzvarētāja godā tika Pļaviņās dzimušais Rīgas ebreju «Makkabi» klubā sporta veidu pamatus guvušais Džons (Joels) Gulaks, kas vēlāk, dzīvojot ASV, izcīnīja čempiona titulu (apļos) 1932. gadā Losandželosas olimpiādē.
Bet Latvijas vārds pirmoreiz starptautiskajā arēnā izskanēja 1937. gadā Parīzē. Par to vēstīja tālaika franču un citu rietumzemju, kā arī, protams, latviešu prese. Laikraksts «Rīts» 29. augustā: «Parīzē, Kolombo stadionā, šodien daudztūkstošu skatītāju klātesot godināja studentu pasaules olimpiādes uzvarētāju vingrošanā, Latvijas valsts himnai atskanot, visos trīs mastos uzvilka sarkanbaltsarkano karogu par godu latviešu studentēm – Ozoliņai, Tučai un Vītolai, kuras izcīnījušas pirmo, otro un trešo vietu.»
Trešās godalgas ieguvēja bija Lidija Vītola – LU studente no Jelgavas. Par viņu toreiz žurnāls «Starts» Nr.39: «Lidija Vītola studē medicīnu, un jau ceturto gadu viņa sastopama sporta laukumos.., un parādījusi izcilas spējas sportā. Pirmos soļus spērusi kopā ar māsām Gailītēm Jelgavas ģimnāzijā. Vingrošanai pievērsās pēdējos divos gados, gatavojoties studentu olimpiādei.»
Neapšaubāmi programmas ziņā tālaiku dāmu vingrošana bija tālu no tā, ko tagad rāda pat Latvijas mēroga veiksminieces, varētu teikt, ka pēc kādreizējās PSRS klasifikācijas starp III un II sporta klases prasībām. Laikraksts «Starts» sniedzis lasītājiem arī apskatu, kas sacensībās bija jāveic latviešu studentēm, lai gūtu godalgas – «brīvos vingrojumus pēc muzikas», «partneru vingrojumus», «līdzsvara vingrojumus uz 10 cm plata dēļa 1,10 m augstumā», tad nāca zirgs, «pēc kuriem jelgavniece bijusi veiksmīgākā». Noslēdzošā sacensību daļa – deja, kur latvju studentes rādījušas «Brālīti un māsiņu», «Rucavieti», «Litenieti» kā komanda, bet individuāli – polku, kur pianiste kļūdījusies, nospēlējot jelgavniecei nepazīstamu melodiju, līdz ar to izšķirot medaļu sadali.
Jāpiebilst, ka tālaika sportiskā studentu jaunatne bija vispusīga, jo L.Vītola zināma arī kā sava laika viena no labākajām valsts tāllēcējām un 1937. gada rudenī izcīnījusi otro vietu Baltijas (SELL) studentu spēlēs Kauņā (4,90 m), bet 1939. gadā lēkusi vēl tālāk – 5,18 m, kas ir astotais labākais Latvijas dāmu sasniegums laika posmā līdz 1941. gadam.
Sporta nodarbības veiksmīgi savienotas ar medicīnas studijām, iegūstot LU ārstes diplomu. L.Vītola – pirmā sieviete ārste, kas sākusi darboties sporta medicīnā. Otrā pasaules kara nogalē viņa daudzo tūkstošu latviešu inteliģences pulkā devusies trimdas ceļos – nonākot Vācijā, pēc tam Austrālijā.
Bet Jelgavas vārds vingrošanas apritē vēlreiz parādījās pēc vairākiem gadu desmitiem, kad 5. vidusskolas meitene Nataša Laščonova, sporta veida entuziastes Liepiņjaunkudzes vadīta, spēra pirmos soļus sporta veida ābeces apguvē pieticīgajā pilsētas dzelzceļnieku kluba vestibilā. Tālāk bija meistarības izaugsme Rīgā, izcīnīta vieta sporta lielvalsts PSRS izlasē un gūta arī viena otra spožāka medaļa.
Mūsdienās, kad Jelgavas jaunatnei ir plašas iespējas izvēlēties sporta veidu, varētu jautāt, vai iespējams, ka sporta apritē ienāk pasniedzējs entuziasts, kas spētu atklāt vēl kādu vārdu lielajai vingrošanas pasaulei?
