Viņš piederēja tiem rakstniekiem, kuru mākslinieciskā fantāzija sakņojas reālajā dzīvē, tur smeļ spēku un pārliecības stingrumu.
Viņš piederēja tiem rakstniekiem, kuru mākslinieciskā fantāzija sakņojas reālajā dzīvē, tur smeļ spēku un pārliecības stingrumu. Nekad centrā viņš neizvirzīja sevi.
Viņš uzskatīja, ka literatūras pienākums ir nevis žēloties par paša rakstnieka sāpēm, bet gan runāt par cilvēku likteņiem. Literatūrai jāpēta patiesā īstenība ar visām tās asajām problēmām, smagumu, pretrunīgumu. «Uz papīra vienā rāvienā mēs varam sakaut ne tikai egoismu, bet arī pasaules imperiālismu un pie tam vēl tā, ka tur pāri paliks tikai putekļi un pelni. Bet literatūras uzdevums ir radīt cilvēkos vēlēšanos satriekt egoismu, vākt kopā tautas spēkus, lai to varētu izdarīt dzīvē.» To reiz rakstījis Ēvalds Vilks.
Viņam nepietika izstāstīt kādu atgadījumu, notēlot kādu savdabīgu cilvēku. Viņš no sevis prasīja daudz vairāk skaidru dzīves izpratni, lai lasītājam ne tikai pastāstītu, bet pateiktu arī ko jaunu.
«Literārs darbs nevar būt bez sadursmēm, konflikta, bez pretstatu un pretrunu risinājuma, jo citādi nav iespējams atklāt cilvēku raksturus, kas ir galvenais katrā sacerējumā,» uzskatījis Ēvalds Vilks.
