Mani sauc Linards. Man ir seši gadi. Es jau eju skolā. Visvairāk man patīk atrasties mājās, jo tur nav jāmācās un mācīties man nepatīk.
Mani sauc Linards. Man ir seši gadi. Es jau eju skolā. Visvairāk man patīk atrasties mājās, jo tur nav jāmācās un mācīties man nepatīk. Agrāk es gribēju iet skolā, bet tagad nezin kāpēc negribu. Mājās vislabprātāk spēlējos un skatos televizoru. Man ir divas māsas, varbūt trīs. Varbūt trīs tāpēc, ka manai vecākajai māsai ir maza meitiņa, un es to uzskatu par savu trešo māsiņu. Vismīļākās no viņām man ir Margita un Madariņa, tādēļ ka es viņas retāk redzu. Ir labi būt vienīgajam brālim starp māsām, jo visi mani aprūpē.
Dārgākie ģimenes cilvēki man ir tētis un mamma. Savu mīlestību pret ģimeni es izrādu, piemēram, apķeroties ap kaklu. Man ne reizi nav šķitis, ka vecāki mani nemīl, jo viņi vienkārši mani vienmēr mīl. Nākotnē es gribētu kļūt par smagās mašīnas šoferi. Manu lēmumu noteikti atbalstīs mani vecāki, jo es to izvēlos pats. Reizēm vecāki izpilda manas vēlēšanās, bet ne vienmēr. Nekad neesmu domājis izdurt ausīs caurumiņu un ielikt auskaru, jo es to vienkārši nevēlos. Es neko nesaku par puišiem, kas to ir izdarījuši ja grib, lai dara.
Man ir daudz draugu, tomēr vislabākais ir mans kaimiņš Renārs. Vispār labam draugam ir jāprot uzklausīt mani, mūsu domām jāsakrīt, viņš nedrīkst man melot. Arī man pašam nepatīk mānīties, tikai kādreiz ar māsām jokojoties, viņas pēc tam tāpat visu uzzina.
Manas mīļākās rotaļlietas ir «Lego» klucīši, jo no tiem var daudz ko izveidot. Es ticu Ziemassvētku vecītim, jo viņš man nes dāvanas. Šajos Ziemassvētkos gan nesaņēmu tieši to, ko vēlējos, tomēr esmu apmierināts. Labāk man patīk, kad visa ģimene ir kopā, jo tad ir kopības izjūta.
