Pēc diskusijas Latvijas Neatkarīgajā televīzijā starp Andri Šķēli un Edvīnu Inkēnu Šķēles pielūdzēji jutās satriekti par sava elka kaunpilno sakāvi.
Pēc diskusijas Latvijas Neatkarīgajā televīzijā starp Andri Šķēli un Edvīnu Inkēnu Šķēles pielūdzēji jutās satriekti par sava elka kaunpilno sakāvi.
Pēc tam avīzēm tika sūtītas E.Inkēnu nosodošas vēstules. Viņš, lūk, esot lietojis nesmalkjūtīgus izteicienus. Atkal tika likts lietā vairākus gadus presē vazātais apzīmējums «reņģēdāji», kuru nekad neviens no «Latvijas ceļa» nav lietojis (ja vajag nosodīt, kas gan sevi apgrūtinās un painteresēsies, no kuras partijas politiķa mutes tas patiesībā nācis).
Piedodiet, Šķēles fani, bet jūsu apraudāto «zemo politisko kultūru» neatkarīgās Latvijas politiskajās diskusijās cītīgi ievazāja bijušais premjers. Viņš bija tas, kas lamāja «sapuvušos politiķus», «tizlo izglītības sistēmu», «esošo kompāniju, kas tur pašlaik sanākusi Jēkaba ielā», «pārkrāsojušos komunistus un ņergas». Pēdējais Šķēles intelektuālā lidojuma paraugs ar nosaukumu «Nožēlojami» jau var pretendēt uz augstu vietu visu laiku latviešu politisko ķengu topā.
Dīvaini, bet garajās runās politiķis nav nosaucis nevienu uzvārdu, ja neskaita Vinniju Pūku un viņa draugus. Tās ir agresīvas, primitīvas, tēlainas, ļoti kritiskas un tajā pašā laikā neiedomājami nekonkrētas. Šķēles runu mērķis nekad nav bijis panākt, lai konkrēti cilvēki labotu konkrētas neizdarības un kļūdas. Mērķis bija radīt iespaidu, ka visi ir slaisti, nelieši, muļķi un tikai Šķēle (nu varbūt vēl Grūtups, Bendiks un Liepnieks) – godavīrs ar skaidru morāli.
Edvīns Inkēns šo rūpīgi būvēto tēlu sagrāva. LNT raidījumā «Nedēļa» tika parādīts, ka privāta firma maksājusi par bijušā lauksaimniecības ministra D.Ģēģera vietnieka un vēlākā ministra pienākumu izpildītāja A.Šķēles jaunceļamajai mājai piegādātajiem tualetes podiem, krāniem un citu santehniku (varbūt ne velti Šķēle savulaik tik agresīvi izturējās pret kontrolieriem, kas mēģināja apraudzīt viņa pili).
Taču A.Šķēle ir harizmatisks politiķis. Tas nozīmē, ka viņam tiek piedēvētas īpašības, kas nepiemīt citiem cilvēkiem. Viņa atbalstītāji, tāpat kā Bojāra, Kaula un Zīgerista piekritēji, sava elka darbību uztver pilnīgi nekritiski. Harizmatiskus līderus var pieķert nozieguma vietā, bet piekritēji tik un tā uzskatīs, ka nekas nav noticis, ka notikušais ir provokācija vai arī viņu elks rīkojies pilnīgi pareizi. Toties, kad beigu beigās ticība varonim zūd, seko akls, briesmīgs un neremdināms naids, jo neviens negrib atzīties, ka ļāvis sevi apmānīt, bet vaino cilvēku, kam paši akli ticējuši, bet kas viņus piekrāpis.
Pagaidām harizma darbojas, un ar racionāliem argumentiem to nevar sagraut. Protams, izdevīgāk bija neteikt patiesību, jo cilvēki, arī izglītoti, tik un tā nevēlas noticēt. Pat ja noticēs, uzskatīs, ka mērķis attaisno līdzekļus. Šķēle esot tas labējais politiķis, kam pa spēkam ar populistiskas vēlēšanu kampaņas palīdzību savākt savā būtībā kreisi noskaņotu vēlētāju balsis. Un tāpēc vajagot pievērt acis uz acīm redzamām nelikumībām, neievērot sīkus melus (neko nav zinājis par trīs miljonu darījumu, vainīgs preses sekretārs, avīzes no viņa slēpuši, preses sekretārs esot bijis kāds Freidenfelds, nekādu sarunas ierakstu neesot demonstrējis). Droši vien – pievērt acis arī uz klasisku korupcijas gadījumu.
Amerikāņus interesē, vai Klintons ir melojis. Ja ir melojis, tad acīmredzot vairs nevarēs būt prezidents. Mums šādi sīkumi netraucē. Politiķis var izmantot «Tetra Pak» «dāvātu» klozetpodu un tajā pašā laikā mācīt tautu, kā tai jātīra zobi, kā jāšķūrē sniegs, kā jāmaksā nodokļi un ka pienācis arī laiks ķerties pie angļu valodas. Turklāt vienmēr atradīsies kāda lakstīgala, kas presē viņu pasludinās par vienīgo morāles iemiesojumu, par nekļūdīgu ekonomikas stratēģi, par bibliotekāru draugu, mežsaimnieku palīgu un pat par cilvēku, kas pats lasījis daiļliteratūru.
Edvīns Inkēns pateica to, ko daudzi zināja, par ko daudzi runāja, bet ko baidījās teikt publiski – karalis ir kails! Viņš aizsargāja ne tikai savu, bet arī to cilvēku pašcieņu, kuri nevēlas pievienoties slavas dziesmu skandētāju korim. Arī to žurnālistu pašcieņu, kas, acis nodūruši, ir spiesti sacīt – piedodiet, es zinu, ka tās ir muļķības, bet man lika tā uzrakstīt.
Pat ja uzdrīkstēšanās pateikt patiesību netiks piedota, tik un tā bija vērts to darīt.
