Uz neapdzīvotas salas patvēries liels pulks pēc kuģa bojāejas izglābušos ļaužu. Vieni raud, plēš sev matus un lād neizdevušos likteni.
Uz neapdzīvotas salas patvēries liels pulks pēc kuģa bojāejas izglābušos ļaužu. Vieni raud, plēš sev matus un lād neizdevušos likteni. Tikai daži mēģina iešūpot un jūrā iegāzt krastmalas kokus, diemžēl viņiem spēka pietrūkst, lai uzbūvētu plostu. Kad šie daži aicina palīgā citus nelaimes biedrus, tie viņiem jautā: «Bet kas man par to būs?»
Anekdote? Bet tieši tādas atbildes esmu dzirdējis, aicinot zemnieku apvienībā «brīvos» zemniekus. Neaicināju veidot politisku partiju, lai cīnītos par varu, par ietekmes, spēka un naudas dalīšanu. Aicināju domubiedru, darbabiedru, kolēģu apvienībā, lai, atbalstot otru, palīdzētu sev. Ir dažas lietas, kas mūs vērš konkurentos, bet daudzkārt vairāk ir to vajadzību, kas mūs var biedrot.
Zemkopības ministrs Andris Rāviņš, parunājies ar dažu asociāciju pārstāvjiem, redz viņu interešu īslaicīgumu. Saeimas lauku interešu aizstāvji deputāti saka: «Dodiet zemnieku priekšstāvjus, ar ko parunāt, cik tad var likumiem kļūdas labot!» Bet Latvijas Zemnieku federācijā (LZF) viņi sarunu biedru nesaskata. Kāpēc?
Jāsaka godīgi nav zemnieku apvienībai gatavas receptes izejai no visām situācijām, no visām ķezām, kas nāk klāt ik dienas. Nav jau arī iespējams tiem dažiem cilvēkiem, šo apvienību priekšstāvjiem, kas strādā sabiedriskā kārtā (goda amats!) savā darba un brīvajā laikā, ar ģimenei un darbam atrautiem līdzekļiem un laiku, kā arī tiem 3,5 algotajiem cilvēkiem Rīgā, LZF izpildaparātā, sacensties ar vismaz četru ministriju aparātos, departamentos u.tml. struktūrās nodarbinātajiem, labi izglītotajiem un atalgotajiem ļaužu simtiem, kas bieži vien no sirds strādā, lai iedzīvinātu likumdevēja vai pašu izdomātas aplamības. Bet šī sacensība būtu aplamību bremze.
Un tomēr ar LZF rēķinās, prasa padomu, atbalstu un arī mūs atbalsta. Atbalsta zviedru zemnieki gan finansiāli, gan morāli: ar padomu, izglītošanu, ar piemēru viņi atdod parādu mūsu tēviem, no kuriem savulaik mācījušies organizēties. Mūs atzīst lielākā daļa Eiropas zemnieku organizāciju, ar kurām ir sadarbības līgumi. Mūs galu galā atzīst arī mūsu pašu Zemkopības ministrija arī ir līgums par sadarbību…
Pēdējā laikā LZF ir izdevies sakārtot un papildināt savas rindas, iemācījāmies sistematizēt savu darbību – mums ir skaidri mērķi.
Jelgavas rajonā ir aktīvi vīri, kas sākuši veidot mašīnu ringu Platones pagastā, un cerams, ka tāds būs arī Zaļenieku, Valgundes, Svētes pagastā. Padomdevēji atradušies Lauksaimniecības universitātē, Valmierā un Zviedrijā. Gudrinieki no Cenu pagasta aicina rajona apvienībā dibināt krājaizdevu sabiedrību. Priecīgi rosās dāmu klubiņš «Draudzenes», plānus mācību ekskursijām kaļ dārzeņaudzētāji, arī piensaimnieki iepazīst cits citu un savu nozari, graudu audzētāji «cerējas» ar Zemkopības ministriju un dzirnavniekiem, jaunie zemnieki apdomā nākotni. Visi kopā domājam, kā sastrādāt, nevis lamājam valdību.
Diemžēl aktīvākie darītāji ir ar sirmām galvām, cienījamos gados, ar pirmskara aktīvo latviešu pieredzi. Augsti mācīti jauni ļaudis, jautāti par politiskajām simpātijām, atzīst: «Man šie politiķi ir pelēki.» Tā ir vienaldzība! Mums blakus, visapkārt ir vienaldzība.
Bet daudz laika vairs nav – tendences ir skaidras: Latvijā ar lopu un zemes kopšanu tuvākajā nākotnē maizi pelnīs ne vairāk kā pieci procenti darbspējīgo iedzīvotāju.
Vai tu būsi viņu vidū, atkarīgs tikai no tevis paša.
