1. Jelgavas apriņķa Tērvetes pagasta lauksaimniecības artelī «Tērvete»: a) «Riekstiņu» mājās dzīvo kulaks Arnolds Burģelis, bijušais aizsargs.
(Turpinājums. Sākums «ZZ» 25. marta numurā)
1. Jelgavas apriņķa Tērvetes pagasta lauksaimniecības artelī «Tērvete»:
a) «Riekstiņu» mājās dzīvo kulaks Arnolds Burģelis, bijušais aizsargs. Viņam piederēja kuļmašīna un traktors…
b) «Grantskalnu» mājās dzīvo kulaks J.Grantsmanis. Viņa dēls ir bijušās vācu armijas brīvprātīgais. Līdz 1947. gadam savā saimniecībā izmantoja 1 kalpu.
c) «Ulmaņu» mājās dzīvo kulaks Teodors Ulmanis. Viņš izplata provokatoriskas baumas par gaidāmo karu.
d) Ivans Maslovskis bijušais aizsargs un šucmanis…»
Šajā ziņojumā V.Grumslis nosaucis vēl daudzas «kulaku» ģimenes no Jelgavas apriņķa Šķibes pagasta un daudzām citām vietām.
Piemeklējot dažādus ekonomiska un politiska rakstura motīvus, daudzas «kulaku» saimniecības tika atrautas no savām dzimtajām vietām, izputinātas un pārvietotas uz pagastu nomalēm. Līdz 1949. gada janvārim pārvietoja vairāk nekā 200 «kulaku» saimniecību.
Sākot Latvijas zemnieku saimniecību kolektivizāciju, pret «kulaku» saimniecībām tika gatavoti arī daudz briesmīgāki pasākumi. Runas par gaidāmo «kulaku» izsūtīšanu uz Sibīriju nenoklusa nevienā Latvijas pagastā. Tautas sapulcēs, vēlēšanu kampaņu laikā, dažādās sanāksmēs nemitīgi tika izvirzīts jautājums: «Kas ar kulakiem? Ko tālāk?» Kolektivizācija vērsās plašumā. Kolhozos viņus neuzņēma. Visiem bija skaidrs, ka pēc kolektivizācijas beigšanas «kulakiem» vietas pagastos nebūs. Tādēļ daudzi turīgākie un tālredzīgākie zemnieki bija spiesti pamest savas saimniecības un devās uz pilsētām, mežsaimniecībām vai vēl kur citur. Taču visi tā nedarīja, un arī droši paslēpties nebija iespējams. Partijas, padomju un represīvo iestāžu darbinieki aizbēgušos meklēja pa visu Latviju.
Diemžēl baumas par izsūtīšanu nebija baumas, bet skaudra un traģiska realitāte. Jau 1948. gadā tika veikti pirmie pasākumi, lai sagatavotu genocīda akciju pret latviešu tautu. 1948. gada janvārī LPSR Iekšlietu ministrijas Milicijas pārvalde visiem pilsoņiem, uzņēmumu direktoriem, iestāžu un organizāciju vadītājiem paziņoja, ka, sākot no 1948. gada 1. februāra līdz 1948. gada 1. maijam izsniegs pases. Gan šajā pasākumā, gan kārtojot karaklausības un vēlēšanu dokumentus, tika vākti «kompromitējoši» materiāli.
Līdz 1948. gada 15. septembrim Latvijā tika savāktas ziņas par 10127 «kulakiem» un 5000 legalizējušos «bandītu». Pēc LPSR IeM Milicijas pārvaldes ziņām, Latvijas laukos bija atrasti 14206 cilvēki ar «kompromitējošu» pagātni, tajā skaitā:
tādi, kas kara laikā dienējuši policijā, 673;
SS karaspēka daļās dienējušie 3754;
policistu ģimenes locekļi 941;
SS karaspēka daļās dienējošo ģimenes locekļi 1979;
bijušie aizsargi 1815;
bandu dalībnieki 1179;
vācu armijā dienējušie 1684;
citi 1005.
1948. gada 21. septembrī LPSR prokurors A.Mišutins ziņojumā J.Kalnbērziņam ieteica vairākus pasākumus, kurus pamatoti var uzskatīt par 1949. gada 25. marta deportācijas aizsākumu: «Lai galīgi likvidētu Latvijas PSR kontrrevolucionāros naidīgos elementus, es lūdzu Jūs apspriest jautājumu par šādu pasākumu mērķtiecību:
1) Ar Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas palīdzību veikt visu kontrrevolucionāro elementu bijušo šucmaņu, aizsargu, policistu, ievērojamu Ulmaņa fašistiskā režīma darbinieku, tirgotāju, rūpnieku, namīpašnieku, leģionāru, bijušo teroristu bandu dalībnieku, aktīvo vācu fašistisko palīgu uzskaiti;
2) Uzdot komisijai kāda LK(b) CK sekretāra vadībā izstrādāt un sagatavot iesniegšanai attiecīgajām iestādēm jautājumu par visnaidīgāko un šķiriski vissvešāko elementu, kuri atrodas Latvijas PSR, izsūtīšanu uz valsts iekšieni.»
1949. gada 29. janvārī PSRS Ministru padome pieņēma lēmumu Nr.390-138s par masveida deportāciju akciju Baltijas republikās. Ar šo lēmumu izsūtīšanai bija pakļauti:
«1. Kulaki un viņu ģimenes locekļi.
2. Bandītu un nacionālistu ģimenes locekļi, kuri paši atradās nelegālā stāvoklī, kā arī kritušo un notiesāto bandītu un citu ģimenes locekļi.
3. Legalizējušies bandīti un viņu ģimenes locekļi, ja viņi paši turpināja darboties pret padomju varu.
4. Bandītu ģimenes locekļi.»
Izsūtīšanai bija pakļauti visi pilngadīgie ģimenes locekļi un citi tuvi radinieki, ja viņi dzīvoja kopā. Nepilngadīgie bērni un darba nespējīgie cilvēki nebija pakļauti izsūtīšanai, bet gan «sekoja ģimenei».
1949. gada 17. martā LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu Nr.282-s «Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR». Tajā norādīts:
«Saskaņā ar PSR Savienības Ministru Padomes 1949. gada 29. janvāra lēmumu Nr.390-138 Latvijas PSR Ministru Padome nolemj:
1. Izsūtīt ārpus Latvijas PSR uz attālām Padomju Savienības vietām specnometinājumā 10000 kulaku ģimenes.
2. Apstiprināt apriņķu darbaļaužu deputātu padomju izpildkomiteju iesniegtos izsūtīšanai paredzēto kulaku ģimeņu sarakstus.
3. Kulaku ģimeņu izsūtīšanu uzdot Latvijas PSR Valsts drošības ministrijai.
Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs V.Lācis.
Latvijas PSR Ministru Padomes lietu pārvaldnieks I.Bastins.»
Saskaņā ar «kulaku» ģimeņu sarakstu otrajiem eksemplāriem, kas 1989. gadā atradās LPSR Iekšlietu ministrijas informācijas centrā, 1949. gada martā no Latvijas laukiem bija paredzēts izsūtīt 38662 cilvēkus; no Jelgavas 857 ģimenes, 2636 cilvēkus.
Taču saskaņā ar izsūtīšanas ešelonu sarakstiem 1949. gada 25. martā pavisam izveda 13501 ģimeni 40334 cilvēkus 10983 vīriešus, 18801 sievieti un 10590 bērnu vecumā līdz 16 gadiem (dažos dokumentos norādīts, ka izvestas 13505 ģimenes – 43231 cilvēks. Pilnīgi precīzs izsūtīto skaits varētu tikt noskaidrots, izpētot pilnīgi visus ar šo noziedzīgo deportācijas akciju saistītos dokumentus, kas šodien pilnā apjomā pētniekiem nav pieejami).
Pati briesmīgākā, 1949. gada 25. marta, deportācija notika šādā veidā.
1949. gada februārī un martā LPSR Valsts drošības ministrijas darbinieki par katru izsūtāmo «kulaku» ģimeni iekārtoja speciālu «izsūtīšanas lietu». Tajā bija šādi dokumenti:
1. LPSR Iekšlietu ministrijas vēstures arhīva izziņa par «kulaka» saimniecības stāvokli 1939. gadā.
2. Izziņa par ieskaitīšanu «kulaku» kategorijā 1947. 1948. gadā (ja tāda bija), izziņa par pakļaušanu zemes reformai.
3. Valsts drošības ministrijas apriņķu un pagastu darbinieku izziņa.
4. Izziņa par to, ka ne pats izsūtāmais, ne viņa ģimenes locekļi nav dienējuši padomju armijā.
5. Aptaujas lapa, kurā ierakstīti visi «kulaka» ģimenes locekļi…
(Turpmāk vēl.)
