Pēc izsūtīšanas lietai pievienoja Drošības ministrijas operatīvo grupu pilnvaroto raportu par to, kas un cik ģimenes locekļu izsūtīti, kurš no paredzētajiem cilvēkiem nav izsūtīts un kādēļ.
(Turpinājums. Sākums «ZZ» 25. un 26. marta numurā)
Pēc izsūtīšanas lietai pievienoja Drošības ministrijas operatīvo grupu pilnvaroto raportu par to, kas un cik ģimenes locekļu izsūtīti, kurš no paredzētajiem cilvēkiem nav izsūtīts un kādēļ, kā arī dažus citus dokumentus.
1949. gada martā LPSR Valsts drošības ministrija kopā ar PSRS Valsts drošības ministrijas darbiniekiem «kulaku» izsūtīšanai izveidoja īpašas operatīvas grupas. Dzelzceļa stacijās t.s. «iekraušanas punktos» tika sadzīti ešeloni. Rīgā un apriņķu centros ieradās Iekšlietu ministrijas karaspēka daļas. 1949. gada naktī no 24. uz 25. martu Rīgā un apriņķu centros sasauca īpašas instruktīvas sanāksmes, kurās gaidāmās operācijas vietējos darbiniekus iepazīstināja ar LPSR Ministru padomes 1949. gada 17. marta lēmumu un norīkoja pagastu pilnvarotos. Tajā pašā naktī šos pagastu pilnvarotos izvadāja pa pagastiem, kur viņi savukārt noturēja instruktīvas sanāksmes vietējiem aktīvistiem.
Lai gan šī noziedzīgā akcija tika turēta lielā slepenībā un kā «īpaši svarīgs pasākums», absolūtu slepenību saglabāt neizdevās, un daļa to cilvēku, kas bija pakļauti izsūtīšanai, paguva noslēpties. Tomēr daudzi tūkstoši Latvijas zemnieku no 25. līdz 28.martam tika sadzīti 33 ešelonos Nr.97320-97351, 97383 un izsūtīti «specnometinājumā» uz Amūras, Omskas un Tomskas apgabalu.
Vadoties no starptautiskajām normām, 1949. gada 25. marta deportācijas akcija ir jāvērtē kā antikonstitucionāla, kā starptautisko tiesību rupjš pārkāpums un genocīds pret latviešu tautu.
Citādās domās bija LK(b)P vadība. 1949. gada 29. martā LK(b)P CK birojs savā sēdē izskatīja jautājumu «Par kulaku un viņu ģimeņu, bandītu un nacionālistu ģimeņu izsūtīšanas deportācijas rezultātiem» un nolēma:
«1. Atzīt, ka Latvijas PSR Valsts drošības ministrija ar PSRS Valsts drošības ministrijas palīdzību sagatavoja un izpildīja kulaku un viņu ģimeņu izsūtīšanu.
PSR Savienības valdības un Latvijas PSR Ministru padomes lēmums šajā punktā ir izpildīts.
2. Atzīmēt republikas partijas organizācijas, komjaunatnes un padomju aktīva aktīvo piedalīšanos izsūtīšanas akcijas izvešanā.»
Dažādās partijas sanāksmēs LK(b)P CK vadošie darbinieki 1949. gada 25. marta deportāciju akciju centās demagoģiski izskaidrot ar pašas «tautas prasībām».
Plašu «teorētisku pamatojumu» šīm noziedzīgajām nelikumībām deva LK(b)P CK galvenais ideologs A.Pelše. Kādā plašā sanāksmē viņš skaidroja: «Šķiru transformācija, it īpaši ekspluatatoru šķiru likvidēšana, protams, nav mierīgs process, tas saistīts ar asu cīņu, varas pielietošanu, pārestībām. Bet tāds jau ir sabiedrības attīstības likums, ka bez varas palīdzības nerodas jauna sabiedriski-ekonomiski iekārta. To bieži nesaprot diezgan plašas mūsu inteliģences aprindas. Ne mazums izglītotu cilvēku, kas mācījušies vēsturi, piekrīt, ka, piemēram, franču buržuāzija XVIII gadsimta beigās, kad tā ar revolūcijas paņēmieniem lauza sev ceļu dzīvē, rīkojās pilnīgi pareizi, lietojot varmācību, pat teroru, lai likvidētu vecās, savu laiku nodzīvojušās dzimtkungu un garīdznieku kārtas un nostātos to vietā kā dzīves saimnieks. Bet tiklīdz notiek zināmā mērā līdzīgs process mūsu dienās, mūsu zemē, kad plašā kolhozu kustība likvidē budžu šķiru, turklāt ļoti liberāliem, mīkstiem līdzekļiem, pavisam bez terora, tad šur tur inteliģences aprindās dzirdamas balsis, ka tā esot pārestība, netaisnība utt. Šāda atsevišķu inteliģentu pozīcija izskaidrojama vienīgi ar viņu atpalicību, sabiedrības likumu nezināšanu vai arī to, ka viņi personīgi saistīti ar likvidējamo lauku buržuāzijas šķiru, cieš zināmus materiālus zaudējumus un tiem žēl, ka sairst vecā dzīve.»
Par «ļoti liberāliem, mīkstiem līdzekļiem» A. Pelše uzskatīja to, ka tūkstošiem cilvēku, bērnu, sievietes, vecus un slimus cilvēkus ieskaitot, nakts vidū izrāva no dzimtajām sētām, aplaupīja un lopu vagonos aizdzina mūža nometinājumā uz Sibīriju, kur katram no viņiem bija jāparaksta uz īpašas veidlapas sagatavots dokuments:
«1949. gada __ aprīlis.
Man, izsūtāmajam latvietim (latvietei) …………………………………. ir paziņots par to, ka es pēc PSRS augstāko varas orgānu rīkojuma esmu izsūtīts (ta) uz Padomju Savienības attālajiem rajoniem uz mūžīgiem laikiem bez tiesībām atgriezties iepriekšējā dzīves vietā. Man arī ir paziņots, ka man bez Iekšlietu ministrijas vietējo orgānu atļaujas nav tiesību no šejienes izbraukt, kaut vai uz laiku mainīt dzīves un darba vietu.
Es arī zinu , ka šā paraksta pārkāpšanas gadījumā mani saskaņā ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1948. gada 26. novembra lēmumu sauks pie atbildības un notiesās katorgas darbos uz 20 gadiem. Ar 1948. gada 26. novembra lēmumu es esmu iepazīstināts (ta).»
Atšķirībā no 1941. gada 14. jūnija deportācijas akcijas 1949. gadā izsūtīto ģimenes netika sadalītas, bet nometinātas vienkopus. Daudzos gadījumos izsūtīja cilvēkus, kas nekādos izsūtīšanas sarakstos netika ierakstīti, bet citiem no izsūtīšanas izdevās izvairīties. Tad izsūtīja daļu no ģimenes. Latvijā palikušos izsūtīšanai paredzētos cilvēkus pēc 1949. gada 25. marta neviens īpaši nemeklēja, kaut arī dažos apriņķos vietējie varasvīri centās to izdarīt.
1949. gadā pavasarī un vēlākajos mēnešos uz Sibīriju izsūtīja arī tos latviešus, kas savā laikā dzīvoja Padomju Savienībā, 1937. un 1938. gadā bija represēti un pēc soda izciešanas bija apmetušies uz dzīvi Latvijā. No 1949. līdz 1953. gadam otrreiz uz Sibīriju izsūtīja daudzus 1941. gada 14. jūnijā aizvestos bērnus, kas 1946. un 1947. gadā tika pārvesti uz Latviju, kā arī pieaugušos, kam arī kaut kādā veidā bija izdevies nokļūt atpakaļ Latvijā.
Gatavojot 1949. gada 25. marta deportācijas akciju, savlaicīgi tika risināts jautājums par izsūtīto mantas piesavināšanos. Saskaņā ar PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra lēmumu Nr.390-138 katra izsūtītā ģimene varēja ņemt līdzi viņai piederošo mantu (apģērbu, traukus, sīko lauksaimniecības un mājsaimniecības inventāru) un pārtikas krājumus kopā 1500 kg. Pārējais īpašums bija pakļauts konfiskācijai. (Saprotams, ka naktī pēkšņi pieceltie, līdz nāvei pārbiedētie cilvēki īsā laikā tādu mantu daudzumu savākt nevarēja. Un daudziem nekā, ko ņemt, vienkārši nebija.)
Latvijas PSR Ministru padomes 1949. gada 24. marta lēmums Nr. 297 noteica: «Izsūtāmo īpašumu, izņemot to īpašumu, kuru izsūtāmie ņem līdzi, un lopus konfiscēt. Izsūtāmajiem konfiscēto īpašumu izlietot parādu un tekošo maksājumu dzēšanai (dzīvojamās un saimniecības ēkas, ražošanas uzņēmumus, lauksaimniecības un amatniecības inventāru, kā arī lopus nodot bez atlīdzības kolhoziem).»
1949. gada 25. martā kopā ar operatīvajām grupām pagastos ieradās arī republikānisko un apriņķu iestāžu pilnvarotie, kam bija uzdots organizēt izvesto ģimeņu palikušās mantas uzskaiti, apsardzi un aprakstīšanu. Daudzos gadījumos izvesto ģimeņu palikusī manta tika izlaupīta.
Pēc valdības norādījuma, izsūtītajās saimniecībās palikusī labība bija jānodod valstij, kartupeļus vajadzēja realizēt finansu orgāniem, bet personīgās mantas pārdeva vietējos patērētāju biedrību veikalos.
(Turpmāk vēl.)
