Ausis dzīvniekam ir vienas no jutīgākajām vietām. Tās prasa rūpīgu kopšanu, pretējā gadījumā var rasties iekaisums. Ja dzīvniekam sāp ausis, viņš īd, kunkst un ar ķepām mēģina tās aizskart.
Ausis dzīvniekam ir vienas no jutīgākajām vietām. Tās prasa rūpīgu kopšanu, pretējā gadījumā var rasties iekaisums. Ja dzīvniekam sāp ausis, viņš īd, kunkst un ar ķepām mēģina tās aizskart. Kā palīdzēt sunītim, ja viņam ir problēmas ar dzirdes orgāniem, stāsta SIA “Sanarius” licencēta veterinārārste Anna Jesereviča.
Auss ir līdzsvara un dzirdes analizators, kas sastāv no ārējās, vidus un iekšējās auss. Auss kanāls ir klāts ar matiem. Ārējo ausi no vidusauss atdala bungplēve. Tad seko vidusauss, kas atrodas bungdobumā, ar dzirdes kauliņiem, kam ir skaņas pārraidīšanas funkcija uz iekšējo ausi. Iekšējā auss sastāv no dobumiem, kanāliem, gliemeža un labirinta, kas pildīts ar šķidrumu – limfu –, tajā atrodas līdzsvara un dzirdes receptori.
Auss ārējās ejas pareiza kopšana pasargā dzīvnieku no iekšējās auss saslimšanām. Ārējās auss eja jātīra ar speciāliem kopšanas līdzekļiem vai ādas kopšanai paredzētajām eļļām vismaz reizi nedēļā, kā arī obligāti pēc vannošanas vai peldēm. Ar mitru vates tamponu iztīra redzamos auss aplikumus. Tīrāmos līdzekļus var arī iepilināt auss ejā, uzlikt vates tamponu un pamasēt auss pamatni. Tad vati izņem, vienlaicīgi iztīrot auss eju no aplikumiem.
Ja auss tīrīšana rada sāpes vai arī dzīvnieks tur galvu noliektu, bet ausi – pieglaustu, ja tā ir karsta, piepampusi, ar nepatīkamu smaku un pēc tīrīšanas asiņo, noteikti dzīvnieks jāved pie veterinārārsta. “Nekādā gadījumā neiesaku auss aplikumus, kas būtu tikai profilaktiski jāiztīra, ārstēt ar auss pilieniem, kas satur antibiotikas un hormonus. Ārstnieciskie auss pilieni ne vienmēr tiek pilināti, kad nepieciešams, nereti tos izvēlas saimnieki, tā ausis apārstējot, bet ne izārstējot. Tāpēc rodas hronisks auss iekaisums,” skaidro A.Jesereviča.
Nepareizi ir eksperimentēt ar medikamentiem. Ir jāvēršas pie veterinārārsta, kas, apskatot auss eju, noteiks nepieciešamo ārstēšanu. Gadās arī strutaini auss iekaisumi, kad būtu jālieto antibiotikas. Tikai klīnikā iespējams noņemt auss izdalījumu paraugu un nosūtīt uz laboratoriju. Šāda izmeklēšana var ilgt līdz piecām dienām. Hronisku auss iekaisumu gadījumā, iespējams, cīņai pret baktērijām antibiotikas jālieto regulāri.
“Daudzi suņu un kaķu īpašnieki, pamanot brūnus auss izdalījumus, nolemj, ka tas ir auss kašķis. Taču bieži vien izrādās, ka ausu ērcītes nemaz nav, bet izveidojies alerģisks auss iekaisums vai jaunveidojumi (audzēji, kārpas). Atsevišķas suņu šķirnes ar nokarenām ausīm vai garu auss eju (kokerspanieli, pūdeļi, terjeri, šnauceri, takši, vācu aitu suņi, labradori u.c.) prasa rūpīgāku aprūpi. Tāpēc, pirms iegādājaties sev četrkājaino draugu, iesaku pie suņu, kaķu audzētāja vai veterinārārsta noskaidrot visu par izvēlētās šķirnes īpatnībām, kā arī neārstēt dzīvnieciņu pašiem. Vediet savus mīluļus uz profilaktiskām apskatēm, ko veic suņa, kaķa un truša vakcinācijas reizē.”
Par vienu no ausu slimībām
Otodektoze (ausu kašķis) – invāzijas slimība, ar kuru sirgst kaķi, suņi un citi kažokzvēri.
Ierosinātājs: mikroskopiska ausu ērce, kas mitinās auss ejā un barojas ar ādas virsējo slāni. Sastopama ļoti bieži, visvairāk slimo dzīvnieki vecumā no 1,5 līdz 12 mēnešiem. Saslimšana notiek kontaktējoties, kā arī ar sadzīves priekšmetu starpniecību. Ērces noēd virsējo ādas kārtu, kur no skartajām vietām sāk izdalīties audu šķidrums, parasti to var redzēt sakaltušu un dzeltenu. Dziļāku bojājumu rezultātā izdalījumi ir ar asins piejaukumu (brūni). Bieži otodektozei pievienojas bakteriāla infekcija. Ja tiek traumēta bungādiņa, iekaisums skar arī vidējo ausi, kas var izraisīt smadzeņu apvalku iekaisumu un pat dzīvnieka nāvi.
Vai dzīvniekam ir ausu ērce, var konstatēt pēc auss izdalījumiem un niezes. Labāk izmeklēt ausis var veterinārārsts, kas ar otoskopu diagnosticē ausu ērci. Ārsts konstatēs arī to, vai nav auss infekcija, vai nav skarta bungādiņa.
Otodektozi ārstē ar akaricīdiem līdzekļiem. Svarīgi vienlaicīgi apstrādāt visus dzīvniekus, kam bijis kontakts ar slimo. Lai nepieļautu saslimšanu ar ausu ērci, iesakām dzīvnieku regulāri vest uz pārbaudēm pie veterinārārsta, kur viņu rūpīgi izmeklēs un noteiks ārstēšanu.
