14. jūnijā pulksten 16 Svētbirzē atkal notiks nu jau par tradīciju kļuvušais piemiņas brīdis komunistisko represiju upuriem.
14. jūnijā pulksten 16 Svētbirzē atkal notiks nu jau par tradīciju kļuvušais piemiņas brīdis komunistisko represiju upuriem. Lielākā daļa no mūsu nevainīgajiem mocekļiem ir saistīti ar masu deportācijām 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā. Taču divus vecos jelgavniekus – Pēteri un Viesturu Ānus – arestēja 1950. gadā. Viņi bija pretestības kustības dalībnieki. P.Āns tagad vada Jelgavas novada politiski represēto apvienību “Staburadze”.
Ānu ģimene nāk no Ozolnieku pagasta Rožkalniem. Tepat Iecavas krastā atrodas dzimtās mājas, neliela zemnieku saimniecība, tepat Ozolniekos Pēteris 1943. gadā pabeidza veco pamatskolu. Vislabākajā atmiņā viņam ir vecie Ulmaņlaiki. Parasti bērnības, agras jaunības atmiņas mums šķiet visskaistākās. Pēteris saka tā: “Pirmajā brīvvalstī divdesmit gados Latvija kļuva par zemi, kas daudzējādi saimnieciskā ziņā Eiropā bija pirmajā vietā, turpretī tagad – pēc piecpadsmit atjaunotās neatkarības gadiem – mēs velkamies ES pakaļgalā.” Diktatūrai ir savi plusi, bez Ulmaņlaika vienprātības diez vai tiktu uzbūvēts Ķeguma HES, tomēr vēsturnieki un sociologi atzīst, ka ilglaicīgi tāda pārvaldes iekārta nevar pastāvēt. Taču mūsdienās valsts dzīve arī nerit tā, kā vajadzētu. Tāda ir Pētera pārliecība.
Gatavojoties x stundai
Karam beidzoties, brālis Viesturs tika iesaukts padomju armijā – 43. latviešu strēlnieku gvardes divīzijā. Tajā dienēja okupētās Latvijas puiši, no kuriem daļa bija leģiona dezertieri un visi auguši nacionāli brīvā Latvijā. Šī karu izgājusī divīzija pastāvēja līdz piecdesmito gadu vidum, kad pēc nemieriem līdzīgā karaspēka vienībā Gruzijā visi nacionālie formējumi padomju armijā tika likvidēti.
P.Āns tolaik mācījās Jelgavas 1. vidusskolā, kur arī bija izveidojusies pretošanās grupa. Skolasbiedri aicināja Pēteri darboties kopā, taču viņš, ievērojot konspirāciju, nevarēja to atļauties, jo bija kļuvis par kurjeru pretošanās grupai, kas darbojās minētajā latviešu divīzijā.
“Mēs tolaik gaidījām angļus un amerikāņus, x stundu. Cerējām, ka atsāksies cīņas par Latvijas neatkarību. Tādēļ likās svarīgi vākt ieročus, munīciju un gaidīt,” stāsta Pēteris. Piecdesmito gadu sākumā tiešām Kurzemē ar izpletņiem tika nomesta grupa jau no trimdas nākušu nesavtīgu, pārdrošu Latvijas patriotu. Viņu uzdevums bija organizēt partizānu kustību. Jaunām, dedzīgām latviešu sirdīm iestāstīt, ka tāda cīņa neatbilst vēsturiskajai situācijai, bija neiespējami.
Tūlīt pēc kara Rīgā ieročus un munīciju varēja dabūt trofeju noliktavās Mežaparkā. Par velti gan neko nedeva – vajadzēja “ļergu”. Pēteris veda to mugursomā no Jelgavas un ar pretošanās grupas palīdzību uzpirka noliktavas sargus. Iegūtās patronas un ieroču daļas viņš veda mājās. Daļu noglabāja slēptuvē mežā pie Dalbes, daļu nodeva partizāniem.
Dega labība un estrāde
Kā atceras P.Āns, tolaik Jelgavā bija Freimaņa un Mātera grupa. Ko šie partizāni darīja? Vecais vīrs stāsta: “Dedzināja kolhozu labības šķūņus. Tā kā es tajā laikā strādāju Jelgavas ugunsdzēsēju komandā, zinu, ka tādi izbraukumi bija. 1949. gadā Jelgavas pilsētas un rajona dziesmu svētku priekšvakarā partizāni aizdedzināja Lapskalna ielā jaunuzcelto estrādi. Ar velosipēdiem naktī bija piebraukuši klāt, benzīna kannā iemetuši rokas granātu. No viegliem dēļiem būvētā konstrukcija tūlīt sāka degt. Kāda padomju kara lidotāju ielas patruļa to pamanīja un sāka šaut, gandrīz trāpīja ugunsdzēsēju mašīnai, kas steidzās šurp. Es arī piedalījos estrādes dzēšanā. Iepinos elektrības vados un dabūju diezgan pamatīgu traumu. Nebiju jau sevišķi ieinteresēts, lai estrāde nodegt.”
P.Āns, kā pats saka, ir “dziedātājputns”. Pēc atgriešanās no lēģeriem viņš dziedājis vīru koros “Zemgale” un “Ozols”. Kori bija tie, kas cauri okupācijas gadiem palīdzēja saglabāt nacionālo garu, un arī 1949. gada vasarā, pateicoties ugunsdzēsēju pūlēm, Jelgavā dziesmu svētki notika. Kā atceras kultūras dzīves organizatore Elza Mistere, ugunsgrēkā vairāk cietušās vietas aizklāja ar meijām. Vēlāk jau cietumā Ļeņingradā viens no estrādes dedzinātājiem Pēterim kā ugunsdzēsējam draudzīgi pārmetis: “Ko jūs toreiz tik ātri atbraucāt!” No otras puses, apdegušie dēļi katram, kas kāpa uz jaunās estrādes, lika padomāt par to, kas ar Latviju noticis.
Organizācijas darbojas tālāk
1950. gadā pretošanās grupai Latviešu strēlnieku divīzijā nāca uz pēdām pretizlūkošanas daļa. Arī tās vienīgajam civilajam dalībniekam Pēterim, kas jau bija students Rīgas Tehniskajā universitātē. Mājās kratīšanā tika atrastas patronas un ieroči, ko vēl izdevies paslēpt mežā. Varas kalpiem neizdevās uzzināt par Pētera sakariem ar Jelgavas partizāniem, tomēr apsūdzības panti bija smagi: sociālistiskās dzimtenes nodevība, grupas gatavošanās bruņotai sacelšanai. Par to draudēja nāves sods, un divdesmit vienu gadu vecajam jauneklim bija jābūt priecīgam, ka pēc pusgadu ilgas drausmīgas pratināšanas Rīgā, Mazās Ģildes pagrabos viņš dabūja “tikai” 25 gadus.
Ieslodzīto nemieri pēc Staļina nāves pie Karagandas un Vorkutā, pēc kuriem brīvā pasaule uzzināja kaut mazu daļu patiesības par politiskajām represijām Padomju Savienībā, ir atsevišķa stāsta vērti.
1956. gadā Pēteris kopā ar daudziem citiem tika atbrīvots un atgriezās Jelgavā. Mācības augstskolā turpināt nebija iespējams. Taču viņu gaidīja Nanija, meitene, ar kuru bija iepazinies tikai ar vēstulēm, kas gāja no Vorkutas uz Stendi. Tagad pārim tuvojas Zelta kāzas.
Sava darba mūža lielāko daļu P.Āns nostrādājis nacionāli noskaņotā darba kolektīvā rajona “Lauktehnikā”, ko vadīja Jāzeps Kivlenieks. Kad vērsās plašumā atmodas kustība, Pēteris jau bija pensijā. “Tautfrontiešus, kas vairs nestrādāja, pie sevis piepulcināja Jelgavas Mūzikas vidusskolas direktors Jānis Keičs. Skolas zālē tad arī sākusi pulcēties Jelgavas novada politiski represēto apvienība. Tur radās doma par piemiņas vietas ierīkošanu Svētbirzē (pirms tam rūpnīcas RAF direktors Boserts šajā vietā bija iecerējis ierīkot pilsētas panorāmas ratu).
Vēlāk P.Āns ilgāku laiku darbojās valsts mēroga politiski represēto apvienībā Rīgā. Taču pērn, kad aizsaulē aizgāja Jelgavas “Staburadzes” vadītājs Ilmārs Uzāns, viņš atkal tika izraudzīts par mūsu novada politiski represēto līderi.
