Ko tik visu nevar uzlikt uz «kārā zoba»! Kaimiņu, darbabiedru, biezpiena sieriņu «Kārums» un citus kārumus.
Ko tik visu nevar uzlikt uz “kārā zoba”! Kaimiņu, darbabiedru, biezpiena sieriņu “Kārums” un citus kārumus. Caurmērā mēs esam lieli kārumnieki – ēdam vairāk, nekā nepieciešams, sportojam mazāk. Runājam vairāk, nekā nepieciešams, klusējam mazāk. Domājam mazāk, nekā nepieciešams, darbojamies vairāk.
Nē. Tomēr – ne. Nav dzirdēts, ka pārāk bieži būtu dzirdēta frāze “Man nav laika domāt”. Parasti trūkst laika bērnu audzināšanai, vecu cilvēku apmeklēšanai un trauku mazgāšanai. Pārējam šā tā sanāk. Bet par laika trūkumu domāšanai neviens nesūdzas.
Tātad apgalvojums par to, ka par maz domājam, krata savu rādītājpirkstu un ziņo, ka ar domāšanu mums viss ir kārtībā, vajag tikai vairāk darīt, ātrāk darīt, kaut ko arī izdarīt.
Pilnīgi pretēji labajai gudrībai – vienu reizi griez, septiņas reizes mēri. Griežam! Sagriežam. Piegriežam. Tad, kad mums viss ir sagājis grīstē, domājam, ka viss ir piegriezies. Tas, kas labi sākts, ir sačakarēts.
Labot nav laika. Un domāt, kā to varētu izlabot, arī nav laika. Ņemam jaunu iespēju un griežam tālāk.
… Visgaršīgākais no visiem biezpiena sieriņiem daudziem šķiet “Kārums”. Lielveikalos ir baigā izvēle. Paiet labs laiciņš, līdz spējam izvēlēties, kuru no “Kārumiem” šoreiz gribas visvairāk. Redz – lielveikalā pietiek laika gan domāt, gan izvēlēties. Varbūt es runāju muļķības. Bet man jau arī nav laika domāt.
Biezpiens ir kļuvis dārgāks. Daudz dārgāks. “Gatavais sviests”. Par ko te cilvēks vispār vairs var domāt?
