Vecmāte Inta Strazda ir sievišķības simbols. Maigā balss liek ieklausīties katrā viņas teiktajā vārdā.
Vecmāte Inta Strazda ir sievišķības simbols. Maigā balss liek ieklausīties katrā viņas teiktajā vārdā. Inta tikko kā nosvinējusi skaistu apaļu jubileju un, šķiet, saņēmusi arī vienu no negaidītākajām dāvanām dzīvē – tikšanos ar mazuļiem, kurus pieņēmusi dzemdībās, un viņu māmiņām.
Intas acīs mirdz aizkustinājuma asaras, redzot māmiņas, tētus, vecmāmiņas un, protams, pašus mazulīšus, ko, tikko kā dzimušus, turējusi rokās. Bērns ir kā brīnums, un vecmāte ir profesija, kurā brīnumi dzimst katru dienu. “Intiņ, paskaties cik daudz mazuļu šai pasaulē nākuši caur tavām rokām, un šeit ir tikai maza daļiņa no viņiem,” sacīja “Palēciena” vadītāja Guna Birziete. Un Inta atbildēja: “Es zināju, ka esmu bagāta, un tas nudien ir liels prieks.”
Inta piegāja pie katra mazuļa, sasveicinājās, apmīļoja un apjautājās, kā klājas. Viņas rokās sagūla ziedi, kas noteikti mājās vāzē stāv vēl šodien, jo dāvināti no sirds. Pēc neliela cienasta Inta atvadījās un jau steidzās uz nodarbību pie topošajiem vecākiem “Palēcienā”. “Ziņas” ar viņu tikās citā dienā, lai klusi un mierīgi parunātu.
Jau agrā jaunībā Inta zinājusi, ka viņas profesija būs saistīta ar bērniem. “Tas varbūt tādēļ, ka esmu zaudējusi brālīti un māsiņu, kad viņi vēl bija pavisam maziņi. Es vēlējos kļūt par neonatologu (ārstu, kas strādā ar jaundzimušajiem) dzemdību nodaļā.”
Lai gan Intai jau bija piedzimis dēliņš, viņa iestājās Medicīnas institūtā un pabeidza divus kursus. Tā kā Inta tolaik jau bija cerībās ar meitiņu, turpināt studijas nebija viegli: “Mums bija kolosāls dekāns, viņš teica: “Inta, izlem pati, bet zini: ja nepabeigsi institūtu, tu ar to samierināsies, bet, ja viss nebūs kārtībā ar meitiņu, sev to nekad nepiedosi.” Tie bija zelta vārdi, un par labu meitiņai izlēmu neturpināt studijas. Pēc kāda laika iestājos 1. medicīnas skolā, kur izmācījos par vecmāti, un esmu laimīga, ka daru to, kas man patīk. “Atceros, kad mācījos medicīnu, mamma teica: tikai nedomā, ka vienmēr būs labi. Es to atceros vienmēr. Vecmāte un ārsts nav ne Māte Daba, ne Dievs tas Kungs, mēs esam parasti cilvēki, kas zina, ko darīt noteiktā situācijā. Ja vien tas ir iespējams, mums godīgi un pēc labākās sirdsapziņas jādara savs darbs. Diemžēl dzemdības nav prognozējamas, un visur pasaulē gadās gan traumas, gan nelaimīgs iznākums, un tā nav ne nezināšana, ne nolaidība. Latvijā medicīnas darbinieki ir lieli entuziasti, un to apskauž arī ārzemju kolēģi,” stāsta vecmāte.
Inta izlēma paralēli darbam slimnīcā strādāt ar topošajām māmiņām, palīdzēt viņām sagaidīt savu mazulīti. Tādēļ līdz ar citām Latvijas vecmātēm devās uz Veselības veicināšanas centru Rīgā un apmeklēja nodarbības vecmātēm topošo vecāku centrā. Pēc sertifikāta saņemšanas Inta sāka strādāt ar topošajiem vecākiem. Tagad ģimenes centrā “Palēciens” no viņas aprūpējamām māmiņām tikai apmēram puse ir no Jelgavas, pārējās brauc no Rīgas, Siguldas, Jūrmalas un citām Latvijas pilsētām.
Taču pamatdarbs vecmātei joprojām ir Jelgavas slimnīcas Dzemdību nodaļā, kas ir arī Intas vienīga pastāvīgā darbavieta. Slimnīcā aizvadīti 23 gadi. “Interesanti redzēt, kā notiek paaudžu maiņa. Zinu tikai vienu gadījumu, ka pie manis dzemdēja meitene, kuru pašu pirms apmēram 20 gadiem bija saņēmusi kā jaundzimušo,” stāsta vecmāte.
Inta rēķina, ka viņas bērniņu skaits sniedzas pāri diviem tūkstošiem. Pirmo pieņēmusi Rīgas Dzemdību namā, bet dzimumu vairs neatceras: “Mums vismazāk no svara – zēns vai meitene, svarīgi – liels vai mazs un vai vesels,” skaidro vecmāte.
Inta pieņēmusi arī divus māsas bērniņus un krustmeitas mazuli: “Dzemdībās viņa sēdēja un smaidīja, bet es “juku prātā”. Domāju, ka būtu gatava dzemdības pieņemt arī savai meitai, vismaz profesionāli man nebūtu bail un es zinātu, kā tikt galā. Bet nezinu, vai meita tam būtu gatava.”
Šajās dienās Intas dzīvē ir vēl kāds priecīgs notikums – dēls Guntis Medicīnas akadēmijā beidz 6. kursu un sāks strādāt Jelgavas slimnīcas Reanimācijas nodaļā.
***
Vecāki par Intu:
Egita Skinča, Elīzas mamma: Intu iepazinu jau pirms kāda laika un, kad uzzināju, ka ģimenes centrā “Palēciens” viņa vada nodarbības topošajām māmiņām, uzreiz pieteicos. Viņa ir ļoti sirsnīga, gādīga, gaiša un jauka. Vēlējos, lai manu pirmo bērniņu saņemtu tieši šī vecmāte.
Elga Eglīte, Matīsa mamma: Gaidot Matīsiņu, Ledus hallē apmeklēju grūtnieču aprūpes nodarbības un tur arī iepazinos ar Intu. Tagad Matīsam ir gadiņš un vecmāti joprojām atceramies kā ļoti mīļu un rūpīgu. Viņa bija ļoti laipna un dzemdībās mani tā iedrošināja. Dzemdībās mani atbalstīja un klāt bija arī mamma, kas Intu ļoti labi atcerējās no tā laika, kad es dzimu.
Daiga Purene, 17 gadu, Intas pieņemts bērniņš: Es dzimu pirms 17 gadiem un esmu Intas māsas meita. Man viņa vienmēr bijusi ļoti, ļoti mīļa.
Inese un Māris Gustiņi, Mariusa Kristiana vecāki: Bijām plānojuši, ka mūsu bērniņš dzims Rīgā, bet uz grūtnieču aprūpes kursiem iesim tepat Jelgavā. Kad “Palēcienā” satikāmies ar vecmāti Intu, sapratām, ka viņa ir mūsējā un nevienu citu negribam. Arī domu par bērniņa laišanu pasaulē Rīgā atmetām. Inta ir ļoti jauka, vienmēr sirsnīga, iejūtīga un pretimnākoša.
Inga Ivanāne, Ralfiņa mamma:
Arī mēs Intu satikām “bēbīšu skolā” Ledus hallē. Viņa bija pirmā vecmāte manam pirmajam bērniņam. Ralfiņam tagad ir divi gadi, bet kontaktus ar vecmāti uzturam regulāri. Ja ir kādas problēmas ar veselību, pirmais, kam zvanu, ir Inta, un tikai tad ģimenes ārstam. Kad kādreiz būs nākamais bērniņš, atkal meklēšu Intu. Es no sirds iesaku vecmāti Intu, jo ar viņu kopā ir tāda drošības izjūta un miers.
