Ja kāds man šo gadījumu būtu stāstījis, es noteikti šaubītos, vai tā mēdz notikt, bet to nācās piedzīvot pašai.
Ja kāds man šo gadījumu būtu stāstījis, es noteikti šaubītos, vai tā mēdz notikt, bet to nācās piedzīvot pašai.
Kāds intervējamais man uzticēja dokumentu, ne jau valsts noslēpumu saturošu, bet kādu izziņu, ko apsolīju viņam atdot tuvākajā laikā. Bet, kā jau tādos gadījumos notiek, solījumu izpildīt liedza nelaikā uznākusi slimība, tāpēc šo uzdevumu uzticēju kādam draugam. Uzrakstīju uz lapiņas dokumenta īpašnieka mājas adresi un lūdzu nogādāt viņam nelielo sūtījumu. Pēc tam ar mierīgu sirdi varēju sākt cīņu ar baciļiem, no kuriem tik ātri vaļā neizdevās tikt.
Visam tā arī vajadzēja beigties, bet pēkšņi kādu dienu mani pārsteidza telefona zvans no cilvēka, kuram piederēja minētā izziņa. Viņš esot gaidījis, gaidījis, kad beidzot dokumentu atdošu, bet nu gandrīz pēc pusgada nolēmis piezvanīt un apjautāties. Tas vēl ir maigi teikt, ka man no izbrīna acis kā zaķim izsprāga uz āru, un, apsolījusi noskaidrot šo misēkli, steidzos zvanīt draugam. Viņa pārsteigums izrādījās tikpat patiess, jo, kā jau bija solīts, papīrs nogādāts tajā pašā dienā un dzīvoklī atdots kādai sievietei, kas atvērusi durvis. Neko vairs nesapratu, kad dokumenta īpašnieks paziņoja – viņš dzīvojot viens, un neviena sieviete dzīvokļa durvis atvērt nav varējusi.
Nekas cits neatlika – ņēmu draugu pie rokas un vedu uz vajadzīgo māju, lai parāda, kur tad viņš dokumentu atstājis. Tur nu atklājās šausmu lietas. Tā kā kāpņu telpā nebija dzīvokļu numuru, draugs piezvanījis pie nepareizajām durvīm un dokumentu atdevis tā saimniecei. Es jau zaudēju visas cerības meklēto atrast, tomēr nolēmu apjautāties. Un izrādījās, ka ir vēl godīgi cilvēki. Dzīvokļa saimniece itin labi atcerējās, ka kāds vīrietis atnesis viņai kādu papīru, un viņa no apmulsuma uzreiz neko nav varējusi pateikt, bet, kad attapusies, nesējs jau bijis projām. Sapratusi, ka nedrīkst paturēt svešus dokumentus, viņa devusies uz policiju un lūgusi, vai nav iespējams atrast to īpašnieku. Likuma sargi kaut ko solījuši, paņēmuši dokumentu, un par tā tālāko likteni sieviete neko nezināja.
Ja jau bija paveicies tik tālu, cerēju, ka tā arī turpināsies. Policijā paskaidroja, ka dokuments aizsūtīts uz atrasto mantu biroju Rīgā, bet, cik tās tur ilgi glabā, neviens paskaidrot nemācēja. Atlika vien ceļot uz galvaspilsētu ar cerībām, ka varbūt izdosies papīrīti atgūt. Un patiešām – atrasto mantu birojā pēc ilgas meklēšanas izziņa ar pavadošo aktu atradās – klāta putekļiem, bet pilnībā vesela. Grūti aprakstīt manu prieku un tajā pašā laikā izbrīnu par šīs papīra lapas ceļojumu.
Kad dokuments beidzot atgriezās pie saimnieka, tas jau bija ieguvis vēsturisku vērtību, un arī vīrietis uz to paskatījās citām acīm. Gandrīz vai kā māte uz pazudušo dēlu, kas pēc ilgiem klejojumiem pārnācis mājās.
