Pērn, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, samazinājies mājsaimniecību skaits, kas sevi uzskata par trūcīgām.
Pērn, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, samazinājies mājsaimniecību skaits, kas sevi uzskata par trūcīgām. Vienlaikus vairāk mājsaimniecību atzīst, ka dzīvo labi. Tomēr vairāk nekā trešā daļa iztikas iespējas vērtē zemu. Būtiskas pārmaiņas materiālā stāvokļa vērtējumā nav notikušas.
Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes pētījums, 27 procenti mājsaimniecību uzskata, ka nav nabadzīgas, taču dzīvo uz nabadzības sliekšņa, bet 6,9 procenti sevi vērtē kā nabadzīgas. Deviņi procenti ģimeņu atzinuši, ka nav bagātas, bet dzīvo labi. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, šādu mājsaimniecību skaits palielinājies gan pilsētās, gan laukos. 2003. gadā labi dzīvoja 8,4 procenti mājsaimniecību. Lielākā daļa jeb 56,5 procenti pērn atzinušas, ka nav ne bagātas, ne arī nabadzīgas. 2003. gadā tādu bija 53,5 procenti. Savukārt uz nabadzības sliekšņa bija 30,5 procenti mājsaimniecību, bet par nabadzīgām sevi uzskatīja 7,5 procenti. Par turīgām sevi uzskata 0,1 procents mājsaimniecību. To skaits pēdējos trīs gados nav mainījies
Analizējot pašnovērtējumus, secināts, ka tie atbilst objektīvajiem vērtējumiem – mājsaimniecības ar mazākiem ienākumiem savu materiālo stāvokli vērtē sliktāk nekā mājsaimniecības, kuru ienākumi ir augstāki. Tomēr, kā norāda Lidija Spārīte no Centrālās statistikas pārvaldes, pašnovērtējumi jāuzskata kā subjektīvs rādītājs. Proti, ja mājsaimniecība dod savam materiālajam stāvoklim pašnovērtējumu “neesam ne bagāti, ne nabadzīgi”, tas nenorāda, ka mājsaimniecība pieder pie vidusslāņa vai ir vidēji pārtikusi. Bieži vien šādu pašnovērtējumu sniedzot mājsaimniecības, kas spiestas samierināties ar materiālo stāvokli, kas nav nedz labs, nedz uzskatāms par trūkuma robežu.
Dažādos reģionos ir atšķirīgs materiālā stāvokļa pašnovērtējums. Zemgalē, Vidzemē un Latgalē nedaudz palielinājies mājsaimniecību īpatsvars, kas savu materiālo stāvokli vērtē kā “neesam bagāti, bet dzīvojam labi”. Tomēr Latgalē ir vislielākais mājsaimniecību skaits (11 procentu), kas vērtē sevi kā nabadzīgas, bet trešā daļa uzskata, ka atrodas uz nabadzības sliekšņa. Rīgā par nabadzīgām sevi uzskata 7,5 procenti mājsaimniecību, kaut gan ienākumu analīze norāda, ka galvaspilsētā ir vislielākie ienākumi. To, pēc statistiķu domām, varētu izskaidrot ar salīdzinoši lielāku nevienlīdzību ienākumu sadalē Rīgas mājsaimniecībās.
Labāk nekā citas sociālekonomiskās grupas savu materiālo stāvokli vērtē uzņēmēju un pašnodarbināto ģimenes, bet negatīvāk mājsaimniecības, kam nav pastāvīgu iztikas līdzekļu avotu, kā arī pensionāru mājsaimniecības.
Mājsaimniecību budžetu pētījumā respondentiem tika lūgts atbildēt arī uz jautājumu, kāda vismazākā naudas summa mēnesī būtu vajadzīga, lai nejustos trūcīgi. Atbildot uz to, mājsaimniecības caurmērā atzīst, ka vidēji būtu nepieciešams 130 latu uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Pilsētu mājsaimniecībām vajadzētu 144 lati, tostarp Rīgā – 160 latu, bet lauku mājsaimniecības iztiktu ar 102 latiem mēnesī uz ģimenes locekli.
Jautājot mājsaimniecībām, kā viņu ekonomiskā situācija mainījusies pēdējā gada laikā, 14 procentu atzīst, ka tā kļuvusi labāka. Bez izmaiņām savu ekonomisko situāciju vērtē 45 procenti mājsaimniecību, bet 41 procents uzskata, ka viņu ekonomiskais stāvoklis kļuvis sliktāks.
