Vēlos aicināt izlaidumu laikā domāt ne vien par šķiršanos, bet arī par atkalsatikšanos pēc daudziem un ne tik daudziem gadiem, par veco mīļo skolotāju, savu klasi…
Vēlos aicināt izlaidumu laikā domāt ne vien par šķiršanos, bet arī par atkalsatikšanos pēc daudziem un ne tik daudziem gadiem, par veco mīļo skolotāju, savu klasi…
Beidzas nemiera pilnais un nopietnais skolas ceļš, lai dotu vietu lielajai dzīvei ar tās līkumiem, atklājumiem un pārsteigumiem. Katram no mums sākas jauns posms ar savām rūpēm un nepārtrauktām problēmām. Bet vai tāpēc uz visiem laikiem aizmirst skaisto skolas laiku?
Gribu pastāstīt par savu pieredzi. Nu jau vairāk nekā mēnesis pagājis pēc mūsu klases atkalsatikšanās, ko atceramies ar sajūsmu.
Pirms 20 gadiem beidzām Platones (toreizējo Vecplatones) pamatskolu, mūsu klases audzinātāja bija skolotāja Kučina. Paldies par lielo dzīves sparu, kuru viņa deva mums skolā un joprojām sniedz ikvienam, kuru satiek. Ar viņas atbalstu satikšanās vakars izdevās brīnišķīgs – līdz pat pirmajiem gaiļiem… Kur nu visi interesantie skolas laika materiāli, kurus pārlapojot smiekli skanēja nepārtraukti…
Pāris nedēļu vēlāk neliels pulciņš apciemojām arī savu pirmo audzinātāju skolotāju Ruduku viņas mājās Jelgavā. Tagad viņa ir pensijā, bet lieki teikt, ka par mūsu apciemojumu bija ļoti priecīga. Tas taču ir tik jauki! Ne vien pašiem prieks par interesanti pavadīto laiku, bet dubults prieks skolotājiem – par to, ka viņus atceras, ka viņu darbs nav bijis velts… Vai tad tas ir tik grūti? Tikai uz mirkli jāapstājas, lai satiktos ar sen neredzētiem cilvēkiem, ar kuriem savulaik diendienā pavadīti daudzi gadi. Žēl, protams, ka nebijām visi, taču tāda bija pārējo klasesbiedru izvēle. Tomēr pārējiem šis fakts netraucēja justies lieliski. Novēlu visiem – gan tagadējiem absolventiem, gan tiem, kuriem skolas laiks jau sen aiz muguras, – sarosīties un sekot mūsu paraugam.
Ar cieņu, Vecplatones skolas absolvente Inna
