Esam palikuši uzticīgi savai tradīcijai, un, pateicoties “Zemgales Ziņu” lasītāju atsaucībai, sameklējuši saimnieciskākos Jāņus Zemgalē.
Esam palikuši uzticīgi savai tradīcijai, un, pateicoties “Zemgales Ziņu” lasītāju atsaucībai, sameklējuši saimnieciskākos Jāņus Zemgalē. Konkursam tika pieteikts 19 Jāņu, kas, pēc pieteicēju domām, veiksmīgi saimnieko darbā, mājās, tīrumā, pilsētā un laukos. To, kurš tiks atzīts par saimnieciskāko, lemsiet jūs, “Ziņu” lasītāji, no laikraksta izgriežot titulam “Zemgales Jānis” atbilstošākā Jāņa foto un nosūtot vai nogādājot to uz redakciju (kopētas fotogrāfijas netiks ņemtas vērā). Jāņu foto gaidīsim līdz 20. jūnijam. Ja kāds izmanto pasta pakalpojumus, lūdzam ņemt vērā sūtījuma laiku.
Ar pirmo trīs vietu ieguvējiem tiksimies un viņus sveiksim 23. jūnijā Zāļu tirdziņā. Par dāvanām Jāņiem jau trešo gadu gādās “Rosība ZS” un SIA “Jenss”.
Patīk viss neapgūtais
Jānis Kurcišs stādā a/s “Latvijas gāze” Jelgavas iecirknī, kur ir vadošais speciālists. Darbā saimniekošana vairāk saistīta ar vadīšanu – Jānis ir atbildīgs par ekspluatācijas darbu. Kurcišu ģimenē ir vēl viens Jānis, viņš šogad sāks skolas gaitas. “Kad dēls piedzima, bija tik līdzīgs man, ka citu vārdu nevarējām iedomāties. Tagad svētkos mums allaž uz diviem ir kādi desmit vainagi. Tos piekaram dārza mājiņā pie sienas.” Jānis savulaik izmācījies par radio un televīzijas mehāniķi. Nav aizmirsta arī vēl viena Jāņa agrāko dienu aizraušanās – koka apstrāde. Viņš no koka izzāģējis un uzmeistarojis daudzas virtuvē noderīgas lietas. Arī tagad varētu, apgalvo Jānis, turklāt augstākā kvalitātē. Tomēr uz šo vaļasprieku viņam ir cits skatījums – mākslinieka. Nesen jūras krastā atrastās koka veltes drīzumā pārtaps interesantās dekorācijās, kas rotās ugunskura vietu. Konkursam Jāni pieteica kolēģi, atklājot, ka darbā viņš mēdz cienāt ar paša gatavotu biezpienu. “Man patīk viss jaunais un līdz šim neapgūtais. Nekas sarežģīts tajā biezpienā nav. Tam pievieno ķiplociņus, dilles, pētersīļus, sāli un majonēzi, un izveidojas īpaša garšas buķete.”
Nopļauts arī kopus mauriņš
“To laiku, ko pavada medībās, Dievs mūžam pieskaita klāt,” par savu ļoti nozīmīgo vaļasprieku – medībām – saka jelgavnieks Jānis Zommers. Viņš jau četrpadsmit gadu strādā Rīgā, Latvijas Republikas Saeimas kancelejā, kur atbild par Saeimas rīcībā nodoto ēku apsaimniekošanu. Taču līdzās tam Penkules mežsarga dēls Jānis ir Latvijas Mednieku asociācijas viceprezidents, starptautiski atzīts medību eksperts. Bet par saimnieciskāko Jāni viņu ievērojuši kaimiņi. Viņš kolosāli gatavo gaļas ēdienus, pēc īpašas lubāniešu metodes žāvē zivis. Arī zemes pleķītis Pārslas ielas otrajā pusē, kas pieder pašvaldībai, ir glīti sakopts. Jānim Zommeram patīk uzņemt ciemiņus, un viņi līgos lielā mednieku pulkā – tradicionālajās stenda šaušanas sacensībās, kas šogad notiks Vidzemē.
Miesās un darbos saimnieciskākais
“Jānis Klovāns gan miesās, gan darbos atbilst saimnieciskākajam Jānim,” akurāt tā pieteikuma anketā raksturots Jānis, kuru ikdienā var sastapt SIA “Rosība” veikalā “Jelgavas Gaļas nams”. Palīdzot vecākiem strādāt un vadīt ģimenes uzņēmumu, Jānis jau no agrām jaunības dienām mācējis būt precīzs un izdarīgs. Dzīvojot patstāvīgi, viņš joprojām brauc uz vecāku mājām pļaut mauriņu, jo tik rūpīgi un precīzi to neviens cits izdarīt neprot. Jānis arī ir pirmais palīgs, ja mājās kas labojams – jumts vai sēta. Saimnieks numur viens Jānis ir arī virtuvē. Viņa īpašumā ir vairākas šašliku marinādes receptes, prasme garšīgi pagatavot gaļas ēdienus uz plīts un cepeškrāsnī,” par Jāni vislabāk zina stāstīt viņa brālis Mareks. Vasaru bez ceptas vai grilētas gaļas Jānis nespēj iedomāties – nedēļā vismaz trīs dienās ēdienkartē ir dārzā uz restītēm gatavota maltīte. Kad citiem atpūtas laiks, Jānim karstākais darba cēliens, jo jāparūpējas, lai visiem klientiem tiktu gardās “Rosības” cepamās desiņas un sulīgais šašliks.
Darba mīlis kopš bērnības
Jānis Čeksteris savu vārdu godam nesis jau 89 gadus. Kopš bērnības viņš bijis kustīgs un izdarīgs. Pirmsskolas vecumā sācis ganu gaitas pie kaimiņa. Tur apguvis arī paklausību un centību. Ganot gotiņas, Jānis, cik vien iespējams, lasījis grāmatas, ko centīgajam zēnam pircis saimnieks. Vienīgi svētdienās puika gultā palaiskojies ilgāk, bet pēc tam devies uz upi gādāt vakariņas. Vēlāk Jānis bijis gan makšķernieks, gan mednieks, karā stāvējis pirmajās līnijās. Pēc kara strādāja kapu saimniecībā, kur lika lietā savu saimnieciskumu un izdarīgumu. Viņš vienmēr bijis pirmais palīgs arī sieviņai mājas un dārzā, uz darbu norīkot viņš protot vēl šodien. Notikumus atceras skaidru galvu, arī matemātikā prāts neviļ. Joprojām atmiņā ir izsūtījums, kur Jāņa roka sniedzās aiz asā režģa, plūkdama zāli, ko vēlāk lika katliņā, piebēra sāli. Tā izdzīvoja. Tagad par gardāko ēdienu Jānis viss nesauc Jāņu sieru, bet dārzā saplūktus lociņus un dilles, kas sagriezti, piebērta sāls, un viss slēgtā traukā sakratīts. Tad salātiem pievieno putukrējumu un ēd ar maizi.
Palīgs mammai
Konkursa jaunākajam dalībniekam ir 14 gadu. Jānis Mukāns ir jelgavnieks neilgu laiku. Līdz tam viņš kopā ar ģimeni dzīvoja Valgundes pagastā. Jāņa saimnieciskums izpaužas, palīdzot mammai mājas solī. Mamma teic, ka paveikti tiek vai viss viņas nepadarītais. Kamēr viņa darbā, tiek sakopta istaba, nomazgāti trauki. Kad dzīvojuši laukos, arī zemes lietām roku pielicis. Vīrieša darbus Jānis pieprotot. Pašlaik lielākās Mukānu ģimenes rūpes saistītas ar vecvecmāmiņas kopšanu. Arī tur Jānis ir liels atbalsts mammai. Jāņi ģimenei allaž bijuši divkārši svētki – vārdadiena dēlam un dzimšanas diena tētim. Jāņa sirdslieta ir mopēdi, mašīnas, bet pēdējā laikā tiem daudz uzmanības neatliek. Pērn puisis bija pārliecināts, ka būs arheologs. “Ir visādi, kā jau zēnam – gan darbiņi, gan nedarbiņi. Bet es lepojos ar dēlu. Tā ir mana cerība – ka Jānis būs labs saimnieks,” saka mamma.
“Es nopirku vecu skolu”
Vilces pagasta Padomes priekšsēdētāju un reizē aprūpes centra “Ziedkalne” sociālo pedagogu Jāni Verenieku saimnieciskākā Jāņa titulam izvirzījusi vilceniece Rūta Zumente. Viņa raksta, ka Jānis, satiekot vilceniekus, vienmēr atrod laiku laipni aprunāties, cenšas palīdzēt. Sevišķi Zumentes kundzei patīk, ka Jānis sakopis savu īpašumu – Ziedkalnes pusē 2001. gadā nopirkto Berķenes skolu. Tā darbojās 100 gadu – no 1875. līdz 1975. gadam. Bez skolotājiem un skolēniem palikusī ēka bijusi diezgan nolaista un varējusi pārvērsties drupu kaudzē, bet saimnieciskais vīrs ķēries klāt, un nu tā izskatās labi. “Tur četrus gadus pagājušas manas brīvdienas un atvaļinājumi un palikusi pagasta priekšnieka alga,” saka Jānis Verenieks. Pats špaktelējis sienas un griestus, licis grīdas un labojis logus, līmējis tapetes – šāds darbs ļaujot relaksēties. Bijusī skola tagad iecerēta kā viesu nams un vieta vasaras nometnēm. Jānis Verenieks cer, ka vecā Berķenes skola, kurā ir 14 klašu telpu, zāle un kurai blakus ir stadions, būs jauks tūrisma objekts, kas vairos pagasta labo slavu.
Ja vajag, tad jāsagādā
Jāņa Kristiņa darbs jau daudzus gadus tieši saistīts ar saimniekošanu. Viņš ir sagādnieks Jelgavas psihiatriskajā slimnīcā “Ģintermuiža”, tātad – vajag krāsas, otas – celtniecības materiāli ir viņa ziņā. Turklāt jāatrod, kur ir labāki un lētāki. Par remontiem Jānim nav teorētiskās zināšanas vien. Savās mājās viņš ir gan sagādnieks, gan remontmeistars. Ar maltītes gatavošanu esot tā pašvakāk. Šī joma labāk padodoties sievai. Jānis vairāk ir tehnisko lietu speciālists. Ja vajag, var mašīnu saremontēt. Pēc izglītības Kristiņa kungs ir agronoms. Savulaik, kad trūka lauksaimniecības tehnikas, pats uzmeistaroja traktoru. No vecām rezerves daļām. “Agrāk cilvēki daudz ko savām rokām radīja. Tagad jau visu var nopirkt,” spriež Jānis un joko, ka saimniekošana darbā un mājās aizņem tik daudz laika, ka makšķerēšanai brīva brīža nepaliekot.
Darba attiecībās, viņaprāt, svarīgākais ir godīgums. “Nekad nestrīdos ar cilvēkiem, vienkārši pasaku, ko domāju.” Par Jāni kolēģi saka: “Mūsu darbavietā viņš ir pats…, pats…, pats…” “Jānim ir “zelta” rokas un “zelta” galva.” Un pat dzejā: “Darbā, dārzā, pļavā, mājā/Viņš par visiem vienmēr gādā.”
Dzīvo kastaņu paradīzē
Lielplatones pagasta zemnieku saimniecības “Lāči” saimnieks Jānis Vecmanis var lepoties ar skaistākajiem, sakoptākajiem un ražīgākajiem laukiem Jelgavas rajonā, viņš ir lielisks saimnieks savā senču īpašumā. Tā pieteikuma anketās stāsta Jāņa kunga pazinēji. Varens un stalts viņš stāv pie savām senču mājām, kas celtas 1880. gadā un kuras paša rokām atjaunojis Latvijas otrās atmodas laikā. Jāņa kungam gan nav bijis iespēju dēlu nosaukt par Jāni, jo viņš lepojas ar trim meitām, bet krustdēls gan ticis pie šā vārda. Līdzās sakoptajiem laukiem un skaistajam mājas pagalmam Jāņa kunga lepnums ir kastaņas, kas pirms vasaras saulgrie˛iem ir pašā pilnziedā. “Mums to ir ap 20, arī katram ģimenes cilvēkam ir sava kastaņa, pat katra mazmeitiņa iestādījusi pa kociņam. Kastaņu tradīcija nākusi vēl no mana vectēva, kad viņš bērniem stāstījis – kastaņas ir ļoti labi koki, ja vien tos kopj un mīl,” atminas Vecmaņa kungs. Par Jāņa saimnieciskumu un darba prieku liecina skaisti sakoptā sēta, glīti nopļautais mauriņš, ziedošās puķes, kārtīgais pagalms un neaprakstāmais lauku miers, kas apņem Lāču mājas.
Jaunajam saimniekam siena laiks
Jānim Trompetem no Vilces pagasta Daugaviešiem ir tikai piecpadsmit gadu. Taču tēva māsa Laila Kunrāde nolēma viņu pieteikt konkursam, jo puisis ir to pelnījis. Viņš gan pļauj, gan vālo sienu, labprāt noņemas ar lopiem. Aizvakar pļavā ratos nācās celt nupat kā atskrējušo teliņu: tas pats vēl kājelēm negāja. Laukos dzīve ir interesanta. Ko darīt pēc devītās klases, ja skolā patīk sports, ģeometrija un mājturība? To Jānis savos gados vēl īsti nezina. Varbūt Jelgavā izmācīties par pavāru. Amats būtu mantots jau trešajā paaudzē. Taču varētu arī palikt dzīvot un strādāt Daugaviešos, kur smaržīgi zied maijrozes un, ja grib, darba ir daudz. Vēl pirms Jāņiem jāpaspēj tikt uz jaunsargu nometni, kas atkal būs tepat netālu, Vilces gravā. Jaunsargu nodarbības Vilces pamatskolā palīdz zēniem kļūt par vīriem.
Cīnītājs gan uz paklāja, gan biznesā
SIA “Rūķītis” valdes priekšsēdētājs Jānis Rancāns ir saimnieciski rosīgs vīrs, ģimenes uzņēmuma vadītājs, kopš 1991. gada nodarbojas ar bērniem nepieciešamo preču tirdzniecību. Un viņam ir dūša konkurēt ar lielveikaliem. Jānis nāk no Latgales, uzaudzis astoņu bērnu ģimenē un no mazām dienām radināts pats par sevi rūpēties. Par praktiskajā dzīvē iemācīto viņš pateicīgs ne tikai vecākiem, bet brāļiem un māsām, sevišķi vecākajam brālim Konstantīnam. Liela nozīme rakstura veidošanā bija arī sportam – volejbolam, basketbolam, boksam, bet jo sevišķi brīvajai cīņai. Būdams Meža fakultātes students, viņš trenējies pie pasniedzēja Boļeslava Matuseviča, kas arī viņu ieteica saimnieciskākā Jāņa titulam. Pieteikumā Rancāna kungs tiek slavēts kā uzņēmējs, kas atbalsta sportu.
Jānis uzskata, ka cīņai vajadzētu lielāku atbalstu. Viņaprāt, varētu rīkot komercsacensības, un lieta aizietu augstā līmenī. Jānis vēl tagad cīnās veterānu mačos, kur pat pasaules līmenī guvis medaļas.
Bez fanātisma neiztikt
Jānim Vīgantam saimniekošana ir pierasta lieta. Kolhoza priekšsēdētāja darbā gūtais rūdījums palīdz pildīt Sidrabenes pagasta Padomes priekšsēdētāja pienākumus. Zemgales Jāņu konkursa pieteikuma anketās Jānis Vīgants nodēvēts par īstu Sidrabenes saimnieku.
“Veiksmīgs mums bija iepriekšējais sasaukums, tā laikā izdevies realizēt daudzas idejas. Pagastā beidzot sakārtotas finanses, iedibinājusies sponsoru kustība, notiek talkas, veidojas ainavu mežs,” par saimniekošanu pagastā un cilvēkiem tajā Jānim stāstāmā daudz. Kā panākt, lai darbi veicas? Jānis teic, ka vadītājam jābūt autoritātei, bet tās pamatā – prasme strādāt ar cilvēkiem. Vēl neiztikt bez takta izjūtas un zināma fanātisma. Jānim labi sokas arī paša saimniecībā. Attaisnojusies ideja bijušo kolhozu sadalīt lielās zemnieku saimniecībās – Sidrabenē neviena nav paputējusi. Jānis galvenokārt audzē labību un cukurbietes. Mājās arī viena gotiņa, lai pašiem savs lauku piens. Par veselību Jāņa Vīganta ģimene rūpējas nopietni – pārtikā viņi lieto ekoloģiski tīru produkciju. No sava sakņudārza. Jānis atzīst, ka saimnieka rūpju lokā allaž ir brokastis visai ģimenei. Pie sirds nodarbēm viņš min divas – medības un mežs. “Stādu to, domājot par nākamajām paaudzēm, kurām jāredz mežs ar vērtīgām koku sugām. Tas ir liels gandarījums – vērot, kā tevis stādītie koki aug.” Jāņu svinēšana pagastā vairs neesot tāda kā agrāk. Tradīcijas izzūd, cilvēki ieraujas sevī. Pašu mājās gan Jānim ciemiņu esot gana.
Jāņi četrās paaudzēs
“Tik izpalīdzīgu cilvēku reti var atrast. Viņš ir supersaimniecisks. Tas ir talants. Pats uzcēla māju, prot visus dārza darbus. Viņš prot vairāk nekā es, un tas ir daudz…” Šīs ir tikai dažas atziņas no iesūtītajām anketām par jelgavnieku Jāni Kuguliņu. Diemžēl šis gads Jānim bijis ļoti smags – pārcietis smagu operāciju, lielāko gada daļu ārstējies slimnīcā. “Tagad gribas teikt – jā, es tāds biju, līdz mani piemeklēja slimība,” stāsta Jānis un joprojām ir saimnieks savai mājai. To viņš uzcēlis 26 gadu vecumā. Pats darījis visu, sākot no pamatu rakšanas, beidzot ar jumta uzlikšanu. Kuguliņu ģimenē Jāņi jau ir ceturtajā paaudzē – gan tēvs, gan Jāņa dēls, arī pirmais mazdēls. Arī draugos ir vairāki Jāņi. Līgo svētkos visi sanāk pie Kuguliņiem un tos nosvin kā pieklājas – ar alu, sieru, ugunskuru un līgodziesmām. Jānis stāsta kādu interesantu atgadījumu par savu vārdu, kad kopā ar ģimeni aizbraucis ciemos pie radiem uz Krieviju. Cits pēc cita, sniedzot roku, Kuguliņi iepazinās – Jānis, Jānis, Jānis, bet pie mazdēla namatēvs apstulbis un uzsaucis: “Jūs mani par muļķi turat?” “Dzīve iemācījusi prast darīt visu. Ja vajag, varu mašīnu izjaukt un tikpat ātri to salikt atpakaļ, pagatavot garšīgas vakariņas, izravēt dārzu un uzcelt māju, tik vien tāds sīkums – ja būtu labāka veselība…” secina Jānis.
Svarīgākais ir saprast līdzcilvēkus
“Godīgs, jauks, omulīgs, vienkāršs un dzīvespriecīgs,” tā par Jāni Taboru saka pieteicēji. Jānis ir lauksaimnieks ceturtajā paaudzē un vada SIA “Sesava”. “Mūsu valstī lauksaimnieks nevar kļūt īpaši bagāts, bet, ja saimnieko ar prātu, var dzīvot, jo īpaši Zemgalē. Mans tēvs ir teicis: “Nav sliktas zemes, ir slikti saimnieki”.” Savā saimniecībā Jānis nodarbina 67 cilvēkus. Esot stingrs un ātras dabas. Tas laikam ir latgalieša raksturs. Svētkus viņš svin mājās. Bet Jāņu rītā neiztiek bez tradicionālās pirtiņas. To kurina tas, kurš pirmais pamodies. Jāņa ģimene ir sieva Gunta un pieauguši dēls un meita. “Biznesā vajadzīgi uzticami cilvēki,” pārliecināts Jānis, stāstot, ka dēls ir atbalsts saimniekošanā. “Svarīgi ir saprast līdzcilvēkus. Ja man kaut kas pieder, palīdzu arī citiem. Cenšos to ievērot, un tas arī ir vienīgais saimniekošanas noslēpums.”
Ar Jāni viegli sadzīvot
SIA “Jelgavas ūdens” rīkotājdirektors Jānis Laizāns pieteikuma anketā raksturots kā ļoti labs saimnieks gan savā virtuvē, gan darbavietā. Viņš šogad Jāņus svinēšot, kā to dara īsti latvieši – ar alu un sieru. Svinību vieta jau daudzus gadus ir lauku māja netālu no Jelgavas, kur sapulcējas vismaz 30 radu un draugu pulciņš. Tiek kurts lielais ugunskurs. “Latviešu ģimenē vai nu pašam jābūt Jānim, Jāņa dēlam, vai Jāņa tēvam. Laizāna kungs var būt lepns, ka arī dēls ir Jānis. Runājot par saimnieciskumu, Jānis ir nedaudz atturīgs: “Par to lai spriež citi, bet man patīk būt saimniekam mājās. Nedaudz skumdina, ka vārdu Jānis saviem bērniem izvēlas aizvien mazāk vecāku, taču ceru, ka drīz tas atkal būs modē. Katrā ģimenē vismaz vienam Jānim jābūt. Turklāt esmu dzirdējis, ka ar Jāni esot viegli sadzīvot”.
