Mēdz teikt, ka nevienam tā neizdodas imitēt smagu strādāšanu kā politiķiem.
Mēdz teikt, ka nevienam tā neizdodas imitēt smagu strādāšanu kā politiķiem. Padod tik kārtējo jājamzirdziņu, un “darbs” iet vaļā pilnā sparā, lai arī aprobežojas vien ar tukšas mucas dauzīšanu neauglīgu diskusiju veidā.
Par pēdējo aktuālāko aprejamo objektu kļuvuši elektroniskie mediji, precīzāk – to izrādītās filmas no Holivudas grāvēju kategorijas, kas it kā “viegli manipulējamo” jauniešu auditoriju līdz kaklam, ja ne dziļāk, ievelk vardarbības un netiklības staignājā. Tūlīt pēc neatkarības atgūšanas vietā un nevietā tika piesaukta un pārņemta ārvalstu pieredze, pašlaik tas, šķiet, pieder vēsturei. Vietā nākusi cita galējība – stūrēt no viena grāvja otrā.
Katrā attīstītā valstī izveidota organizācija, kas nodarbojas ar filmu klasificēšanu, izvērtējot to saturu un piešķirot izplatīšanas ierobežojumus. Kad pirms pāris gadiem tika apspriests jautājums par vardarbību uz ekrāna, Latvijas Nacionālā kinematogrāfijas centra Filmu reģistra direktors Andris Rozenbergs “Ziņas” informēja, ka iepriekš uz vairākām ministrijām un citām institūcijām viņa vadītā iestāde nosūtījusi vēstules ar priekšlikumiem veidot komisiju, kas nodarbotos ar filmu klasifikāciju. Toreiz netika saņemta neviena atbilde, taču tagad, pēc pāris gadiem, politisko censoņu armādas pēkšņi sarosījušās iekāpt tajā pašā upē – lemt par ierobežojumiem, skaidri neapzinoties kritērijus.
Pārsteidz tas, ar kādu dedzību vaina par padsmitgadnieku “kriminalizāciju” tiek novelta uz masveidā translētajiem jeņķu (pārsvarā) produktiem. Rodas iespaids, ka pusaudžu kopienas tukšā pļavā ar varu tiek spiestas uz lielā ekrāna skatīties vardarbīga un netikla satura filmas, turklāt tas arī uzskatāms par vienīgo aspektu, uz kā pamata veidojas jauno cilvēku dzīves uztvere. It kā pēkšņi vairs nebūtu ne ģimeņu, ne skolu, ne arī smadzeņu, kas ļautu atšķirt īstenību no fikcijas un liktu saprast, kas ir kas…
Izklausās pēc naivuma augstākās pilotāžas. Der atcerēties tos laikus, kad Rembo ļaužu apziņā bija vien pa ausu galam dzirdēts dzejdaris vārdā Arturs, bet grāvējus un samocītos, antipuritāniskos tuvplānus, kas plašāk pazīstami kā pornogrāfija, pēc rietumu labumiem izbadējusies sabiedrība varēja skatīties vien pie paziņām aiz bieziem aizkariem vai pagrīdes videozālēs, savukārt Toma un Džerija bezkompromisu “gāšanu pa purnu” aizstāja nebūt ne miermīlīgais “Pagaidi tikai!” seriāls. Vai tiešām toreiz bija novērojams vardarbības uzliesmojums? Šķiet, ne, lai arī tolaik auditoriju nebūt neveidoja tikai un vienīgi fiziski un garīgi nobriedusī sabiedrības daļa. Tagad tieši uz attiecīgā kinofilmu žanra zvirbuļiem notēmēti visi lielgabali, un šāvēji ir utopiski pārliecināti, ka pēc varenas zalves dzīvosim saticīgā, no vardarbības brīvā pasaulē. Ja tā, tad grāvī derētu stūrēt līdz galam un lemt, ka pirms pusnakts nav rādāms arī “latvju kino pirmais “bojeviks”” “Vella kalpi” (valsts tēvi, vai tur redzamais nav vardarbība?). Arī ziņu raidījumi “jāpārbīda” pēc pusnakts, jo jūtīgā jaunatne, redzot, piemēram, izlikšanu no mitekļa vai kadrus no Irākas un Čečenijas kara, var gūt morālu traumu. Līdzās plašsaziņas līdzekļiem jāķeras klāt arī teātru repertuāram, gādājot, lai vairākus gadsimtus senā Šekspīra “Otello” izrādīšana notiktu tikai diennakts pašās vēlākajās stundās. Citādi kādu pāragri jaunlaulātā kārtā iekļuvušo var pārņemt nepārvarama vēlēšanās redzēt, kā, žņaugā iekļuvusi, tirinās viņa sieviņa…
Paredzams, ka arī tad, ja absurdi grozījumi likumā galu galā tiks pieņemti, situācija būtiski mainīsies tikai privāto TV kompāniju reklāmas ieņēmumu ailē. Par to, vai pusaudži, pirms pusnakts neredzot uz ekrāna automātu kārtas un ar mākslīgajām asinīm bagātīgi notašķītos kautķermeņus, masveidā kļūs nevardarbīgāki un sirsnīgāki, varam šaubīties jau tagad.
