Rīga meklē izeju no juridiskās kolīzijas, kas radusies Abrenes jautājumā. Maskava ļauni priecājas: lūk, kāda latviešu ietiepība!
Rīga meklē izeju no juridiskās kolīzijas, kas radusies Abrenes jautājumā. Maskava ļauni priecājas: lūk, kāda latviešu ietiepība!
Pagājušās nedēļas beigās Igaunijas premjerministrs Andruss Ansips, tiekoties ar parlamenta frakciju līderiem, paziņoja par pilnīgu piekrišanu attiecībā uz iespējami ātrāku Igaunijas – Krievijas vienošanās ratifikāciju un par to, ka nepieciešams pieņemt papildu deklarāciju šai ratifikācijai. Tajā pašā dienā Latvijas premjerministrs Aigars Kalvītis, tiekoties ar reģionālo laikrakstu pārstāvjiem, paziņoja par Latvijas valdošās koalīcijas viedokļu vienotību: ir vajadzīga papildu deklarācija.
Kad Krievijas politiķis vai krievu lasītājs salīdzina šos abus paziņojumus, viņš saprot tikai vienu, proti, Tallina ieņēmusi konstruktīvu pozīciju, bet Rīga – tieši pretēju. Ar latviešu “ietiepību” var saprast vienīgi vēlēšanos aizvainot Krieviju.
Taču netiek ņemts vērā tas, ka Igaunijai neviens netraucē būt konstruktīvai: tās pamatlikums, atjaunojot neatkarību, ir mainīts, ņemot vērā tikai reālo valsts teritoriju. Tieši tādēļ neradās nekādu juridisku problēmu, parakstot un ratificējot robežlīgumu ar Maskavu. Latvija ir citādā situācijā: vēl arvien ir spēkā neizmainītais 1922. gada Konstitūcijas variants, tāpēc Abrenes apriņķis (pašreizējais Pleskavas apgabala Pitalovas rajons) ir fiksēts pamatlikumā kā Latvijas Republikas daļa. Interesanti, ko darīt ar šo apstākli?
Protams, to varētu neņemt vērā – jebkurā gadījumā nav runas par minētā apriņķa atdošanu, to atzina arī Latvijas premjerministrs. Juridiskā kolīzija ir acīmredzama. Spriežot pēc visa, nebūt nesola ātru robežu jautājuma atrisinājumu. Kalvītis grib meklēt palīdzību Latvijas Konstitucionālajā tiesā, taču, kamēr nav mainīta pati Konstitūcija, tiesai rokas ir saistītas – viņš taču nevar pēc savas gribas pasludināt vienu no pamatlikuma punktiem par spēkā neesošu pat tad, ja tas neatbilst īstenībai. Kalvītis uzskata, ka Rīgai vajadzētu daudz pilnīgāk informēt Maskavu par radušos problēmu.
Taču te diez vai palīdzēs papildu informācija. Pēdējā laikā Krievijā guvusi virsroku politiskā līnija, saskaņā ar kuru ērtāk Baltijas valstis uzskatīt par valstīm, kas ir nevis atjaunojušas, bet pasludinājušas neatkarību. Protams, uz šā fona nepilsoņu situācija izskatās pavisam citādi, bet Molotova – Ribentropa pakta papildu protokolu vēsturi var interpretēt atkarībā no pašreizējās politiskās konjunktūras. Galu galā – Krievijas Ārlietu ministrija pavēstīja, ka nav notikusi nekāda okupācija, bet gan bijušas spēkā vienošanās ar leģitīmo varu. Taču, ja turpina sekot šai loģikai, tad leģitīmas ir Latvijas un Igaunijas PSR, bet fakts, ka tās atdevušas KPFSR savas teritorijas, kļūst par senas vēstures epizodi, kam nav nepieciešama nekāda īpaša izskaidrošana…
Igaunijai, kas Konstitūciju pielāgojusi mūsdienu realitātei, no šādas Krievijas pozīcijas nav ne silts, ne auksts. Tas, ka Latvijas politiķi no tās “svīst”, jo acīm redzami nevar atrast izeju no situācijas, Maskavai ir pat ļoti patīkami. Slazdi jau tādēļ izlikti, lai kāds tajos iekristu…
Pārpublicēts no www.dialogi.lv
