Izlaidumu un jasmīnziedu laiks. Smaržo zeme un nākotnes cerības. Manā «kontā» ir trīs savu lielo bērnu izlaidumi. Neskaitu, protams, dēla sestās klases izlaidumu…
Izlaidumu un jasmīnziedu laiks. Smaržo zeme un nākotnes cerības. Manā “kontā” ir trīs savu lielo bērnu izlaidumi. Neskaitu, protams, dēla sestās klases izlaidumu…
Toreiz man bija neērti skatīties uz sestās klases meiteņu vakarkleitām. Kaut vai tikai tāpēc, ka dienā vakarkleitas neģērbj. (Vismaz ne Anglijā, ne Zviedrijā, bet mums taču gribas būt smalkiem, vai ne?)
Pusaudzēm raksturīgā stūrainība un atkailinātie samtā tērptie pleci bija absolūtā disharmonijā ar meiteņu smukumu, paslēptu zem stīvām copēm.
Toreiz manas acis meklēja meitenīgas sestās klases beidzējas. Protams, arī atrada. Tomēr tendence ir visai spilgta, to varētu raksturot kā pieaugušo neprasmi mācīt pusaudžiem būt par tiem, kas viņi ir. Starp citu – jo interesantāki atvadu vārdi bija klases audzinātājai, jo meitenīgāk un jaukāk bija ģērbtas tās klases meitenes. Sagadīšanās.
Iepriekšteiktais ir par ceturto izlaidumu, kuru neesmu “pieplusējusi” trim minētajiem, jo šis pasākums vairāk līdzinājās realitātes šovam, kurā sabiedrība savu skaistuma izpratni atkailināja uz pusaudzīšu nenobriedušajām dekoltētajām mugurām. Tas neizmaksā lēti, bet tas izskatās palēti.
No šā notikuma pagājuši pieci gadi. Joprojām emocionāli spilgti varu atsaukt atmiņā savu neērtības sajūtu par to, ka… tādi esam.
Bet īstā izlaidumā parasti nobirst pateicības asara. Par to, ka bērns pie veselības, ka viņa dzīve, visticamāk, būs skaista, ka ar sekmēm arī viss puslīdz kārtībā, ka bērniem ir savi mērķi un viņi ir laimīgi. Labas emocijas ar vienu laimīgu asaru pakrūtē, otru uz vaiga.
Tiešām esmu pateicīga Dievam par saviem bērniem, par viņu draugiem, par jaukajiem skolotājiem un vēl nezināmajām iespējām, kuras viņi realizēs vai palaidīs pa vējam, lai mācītos no kļūdām. Man patīk, ka neesmu steidzinājusi viņu briedumu ar “mākslīgiem ziediem pie cepures”. Izlaidums ir emocionāla gandarījuma laiks vecākiem un nopietns ceļa krustojums jauniešiem.
Tomēr gandrīz vienmēr pēc pirmā emociju viļņa nākas šajā pasākumā “tusīgi” garlaikoties ar mazliet pavītušām puķēm rokās.
Kaut gan… Esmu baltais zvirbulis citu vidū, jo man puķu rokās nav bijis ne meitas, ne dēla skolas izlaidumos. Kāpēc būtu jāsniedz savam bērnam ziedi par to, ka viņš izdarījis to, kas bija jāizdara? Es par viņu rūpējos, viņš mācījās skolā. Un viss. Ir svētki, bet nav manas sumināšanas ar ziediem – tiem laiks vēlāk, kad beigta kāda augstāka mācību iestāde. Tad ir laiks gan ziediem, gan dekoltē. Un tas ir skaisti – neskriet pa priekšu laikam.
