Kāds notikums tevī uzjundī spilgtus iespaidus, tu izbrīnā sāc skaitīt gadus.
Kāds notikums tevī uzjundī spilgtus iespaidus, tu izbrīnā sāc skaitīt gadus. Izrādās – tas bija pirms divdesmit pieciem, kad kastaņu laikā (tiešām atceros – kastaņziedu laikā) Andreja Upīša Valsts Akadēmiskajā drāmas teātrī noskatījos režisora Edmunda Freiberga iestudēto padomju dramaturga Alekseja Arbuzova lugu “Cietsirdīgās spēles”.
Šopavasar ar 25 gadu intervālu atkal kastaņziedu laikā noskatījos “Cietsirdīgās spēles”, šoreiz Gaļinas Poļiščukas iestudētas.
Scenogrāfija – simtprocentīgs padomju laika dzīvoklis. Pilnīgi skaidrs pieteikums – izbaudīsim tā laika garu. Tas viss vēl vairāk aizveda mani pagātnē, tāpēc pirmo cēlienu nācās mocīties ar salīdzināšanu. Spilgti un nepārprotami ar atjaunotajām “pagātnes antenām” atcerējos Jāni Skani Kaja lomā. Viņš nespēlēja Kaju. Viņš bija.
Jauna, no ģimenes ligzdas nelaikā izmesta cilvēka vientulība, sāpes, ilgas, cerības, kaislības ar neredzamu strāvojumu tika nogādātas līdz skatītājam…
Šogad redzēju, ka to pašu var pateikt citādāk – ar ārējiem izteiksmes līdzekļiem – grūstīšanu, paviršību. Ne tik dziļi. Ja nebūtu, ar ko salīdzināt, varbūt pat patiktu, jo izrādē skartās tēmas nenoveco.
No vienas puses, ir taču labi, ja no septiņdesmitajiem pāri palikusi tikai dekorācija.
Bet Skanim, kas šoreiz spēlē Kaja aizbildni, gribējās pasniegt puķi ar klāt pievienotu vēstījumu par 1979. gada Kaju. Varu iedomāties, cik īpaša tā būtu aktierim. Pārsteigums. Žēl, ka puķe palika tirgū.
