Sarunvalodā tieksmi kaut ko regulāri nokavēt dažkārt dēvē par aizturi. Šo terminu tā vien gribas attiecināt arī uz amatpersonām, kas atbildīgas par drošību uz ceļiem.
Sarunvalodā tieksmi kaut ko regulāri nokavēt dažkārt dēvē par aizturi. Šo terminu tā vien gribas attiecināt arī uz amatpersonām, kas atbildīgas par drošību uz ceļiem. Tādos brīžos mēdz atsaukties uz šo jomu pārraugošo organizāciju – Ceļu satiksmes drošības direkciju (CSDD) –, bet šoreiz visi akmeņi būtu lidināmi tieši parlamenta spodrajos logos. Bijis jāpaiet vairāk nekā gadu desmitā mērāmam laikam, lai vara pēkšņi “attaptos”, ka uz ceļiem valda pārmērīga patvaļa, turklāt trūkst likumīga instrumenta, ar kuru tai varētu darīt galu.
Līdz šim notikumu scenārijs bijis vienveidīgs kā teātra repertuārs – tiem, kas tikuši pieķerti, vadot auto dzērumā vai izdarot pārkāpumus uz ceļiem, neatkarīgi no promiļu daudzuma pārsvarā uzlikts naudas sods vai izdevies neformāli atpirkties ar dažāda nomināla banknotēm. Virkne brašo autopilotu saņēmuši kombinētu sodu – gan šķīrušies no trīsciparu summas, gan uz zināmu laiku zaudējuši tiesības.
Tomēr negadījumu statistika joprojām rāda gana skaudru ainu – lai arī brīžam svārstīgs, autokatastrofu skaits uz Latvijas ceļiem jau neskaitāmu gadu garumā ir biedējoši liels. Postpubertātes vecuma “dragreiseri” un citi lielceļu huligāni ilgstoši jūtas kā neaizskarami šoseju dievi, un pat Ceļu policija nu atzinusi, ka to savaldīšanai rokas ir daudz par īsām.
Atliek vien pabrīnīties, ka tik ilgus gadus nav “pamanīts” valdošais nihilisms – virkne pārkāpumu izdarīti ar vienu un to pašu transporta līdzekli, sodi netiek maksāti gadiem. Tādējādi ātruma maniakiem tiek atstāta iespēja turpināt bīstamos, meistarībai neadekvātos manevrus. Acīmredzot valsts struktūras tā vien gaidījušas, līdz piespriestie sodi summēsies septiņciparu skaitlī, un nu ir gatavas rīkoties, lielajam grēkāžu pulkam uzsūtot tiesu izpildītājus.
Drīzumā likumā iecerēts veikt grozījumus, kas par braukšanu dzērumā un bez tiesībām ļautu piemērot sodu, kas vēl nesen izraisīja asas diskusijas – transporta līdzekļa konfiskāciju. Tiek uzsvērts arī, ka galvenais neesot soda bardzība, bet neizbēgamība. Tā gan, šķiet, drīzāk ir frāze retorikas krātuvēm – diez vai, piemēram, par nopietnu pārkāpumu uzlikta simboliska naudas soda “neizbēgamība” dotu jelkādu ieguldījumu satiksmes drošības veicināšanā, drīzāk tā uzskatāma par neattaisnojamu kompromisu jautājumā par citu satiksmes dalībnieku drošību. Jāpatur prātā, ka automašīna, lai cik biedējoši tas izklausītos, ir un paliek paaugstinātas bīstamības objekts, tātad nosacīti ierindojams vienā kategorijā ar gāzes rezervuāriem, militāro ekipējumu u.tml., ko atstāt dzērušu subjektu ziņā būtu neprāts.
Agresīvās braucēju daļas turēšana drošā attālumā no ceļiem ir krietns solis tuvāk veselajam saprātam. Pietiekams būtu jebkurš soda veids, kas vismaz uz laiku liegtu alkohola un citu reibinošu vielu apdullinātiem ceļu monstriem piedalīties satiksmē kā autovadītājiem – vai tā būtu automobiļa atņemšana, vai tā aizturēšana un novietošana policijas maksas stāvvietā. Virknē valstu par braukšanu “zem promilēm” nekavējoties tiek piemērots arests. Ja šim piemēram sekotu arī Latvija, ātri vien aptrūktos izolatoru…
Iecerēto likuma grozījumu ieviešana papildu dilemmas priekšā nostādīs tos, kam tik ļoti ierasts savu braucamo aizdot trešajai personai. Spēkrata aizlienēšana vienmēr saistīta ar noteiktu risku, jo nekad nav droši zināms, vai tā netiks izmantota ļaunprātīgi un vai braucamo “nepados tālāk” vēl kādam, kura rīcības dēļ var iestāties nopietnas tiesiskas sekas. Ja līdz šim pēc noteiktu legālu procedūru veikšanas īpašniekam savu braucamlīdzekli ir iespējams atgūt, tad atliek vien jautājums – kā šādi nestandarta gadījumi tiks atrunāti iecerētajos grozījumos?
