Tradicionālās mākslas un sabiedrības attiecības – šādu tēmu savam kvalifikācijas darbam kultūras darba vadības specialitātē izvēlējusies Liepājas Pedagoģiskās akadēmijas studente Madlēna Bratkus..
Tradicionālās mākslas un sabiedrības attiecības – šādu tēmu savam kvalifikācijas darbam kultūras darba vadības specialitātē izvēlējusies Liepājas Pedagoģiskās akadēmijas studente Madlēna Bratkus – deju pedagoģe, kas par savējiem sauc tautas deju kolektīvus “Jundēns”, “Jundaliņi”, “Jundari” un Zaļenieku pamatskolas tautas deju dejotājus.
Kad pirms septiņiem gadiem Madlēna sāka vadīt pirmo kolektīvu, bijis slapjš acīs. Pilnīga neziņa, kā tikt galā, kaut gan diploms kabatā un vajadzētu tā kā tikai darīt. “Saņēmu 30 trīsgadīgo bimbādama. Nezināju, kādā valodā runāt, ko darīt,” atceras Madlēna, kas šogad uz skolēnu deju svētkiem vedīs sešus savus kolektīvus.
Nacionālās identitātes krīze
Toreiz un vēl tagad viņas pedagoģisko iemaņu slīpētāja ir koncertmeistare Guna Vanaga. “Viņa nav tikai koncertmeistare, bet palīgs visā. Gunai ir liela pieredze. Strādājusi kopā ar Maiju Sālzirni. Viņa prot tā ļoti gudri – es skatos, un man liekas, ka varbūt vajadzētu tā un tā… Es vienmēr ieklausos, un ir ļoti labs rezultāts. Pat Alda Skrastiņa novelk: “Nu jā, tev jau ir Guna.” Viņa ir mātišķa un mīļa, bet reizē arī redzīga un prasīga. Guna ir pamatīgs balsts.”
Bet kā tad ar tradicionālās mākslas un sabiedrības attiecībām? Ne svētkos, bet ikdienā.
“No bērniem gadās dzirdēt, ka viņiem trūkst motivācijas dejot. Tas tagad ir tik moderns vārds, un to lieto visi – lieli un mazi. Bet motivācija te parādās, te zūd. Sliktāk ir ar citu vērojumu – bērniem nav pašlepnuma par savu nacionālo identitāti. Esam noilgojušies būt par amerikāņiem. Tāpēc domāju, ka tautas deju kolektīvu un vispār tautas daiļrades misija ir ar dažādiem pasākumiem, situācijām un iespējām veicināt bērnu un jauniešu nacionālo pašapziņu. Viena lieta ir kautrēties meitenei pasniegt roku vai koncerta laikā pārģērbties pretējā dzimuma klātbūtnē, otra – kaunēties no savas nacionālās piederības.
Radināti rēķināties ar citiem
Nav noslēpums, ka tautas deju kolektīvos ir mūžīgā puišu problēma. “Tā ir, bet es nesaprotu fenomenālo uzskatu, ka tā ir vairāk meiteņu nodarbošanās. Kāpēc? Sievietes grib sev blakus staltus, uzmanīgus partnerus, bet dēlus nemudina dejot. Tautas deja, kāda tā ir tagad, attīsta gan sadarbību, gan redzīgumu, gan precīzu situācijas uztveri (visiem jāvienojas noteiktā rakstā). Tā attīsta uzmanību un reakciju. Tautas deju dejotāji ļoti reti cieš auto avārijās, jo raduši rēķināties ar konkrētiem nosacījumiem laukumā. Šis žanrs iemāca nevis sāncensību, bet sadarbību, kas laika gaitā vienmēr izrādās auglīgāka. Viņi ir radināti domāt un rīkoties, rēķinoties ar citiem. Viņi labi saprot, ka nav vienīgie šajā spēlē – vienalga, vai to sauc par dzīvi, darbu vai autobraukšanu. Turklāt, ja arī viņi nokļūst avārijā, pateicoties attīstītajai koordinācijai, parasti cieš mazāk.
Kāpēc jācīnās par puišiem – nezinu. Dejošanu var apvienot ar jebko. Dejotāji parasti ir ļoti labi sportisti komandu sportā. Galu galā puišu lieta ir arī patikt meitenēm. Sports nevar iemācīt tādas attiecības, uz ko cer sievietes, bet deja var. Tautas deja attīsta stāju, māca veidot personiskas attiecības.”
Labi, ja dejā ir partneris
Kas ir svarīgākais elements, salīdzinot tautas deju ar citiem deju žanriem? “Galvenais, ka tev ir partneris. Dejošana galvenokārt notiek pa pāriem, ir jāsadodas rokās, jāieskatās acīs. To nevar iemācīt ne mamma, ne skolotāja. To viens otram var iemācīt tikai partneri. Līdzīgi ir arī sarīkojumu dejās. Taču tas ir dārgāks prieks un atšķirīgs ar to, ka ir daudz lielāka sāncensība, kas ne vienmēr veicina labāko rakstura īpašību atraisīšanu augošā personībā. Es neesmu pret konkurenci, bet sāncensība un konkurence nav gluži viens un tas pats. Sarīkojumu dejās sadarbība galvenokārt ir tikai ar savu dejas partneri, mazāk ar visu kolektīvu.
Pilnīgi citāda situācija ir ar moderno deju, kur partneru attiecības zūd. Attiecību māksla ir jāmāca no bērnības. Jebkāda virziena modernā deja to nemāca. Negribu “uztaisīties” par baigo folkloristi, bet, ja cilvēks var uzvilkt tautas tērpu ar lepnumu, tad kaut kas ir. Nav svarīgi – kalsns vai ar vēderiņu. Ja vīrietis ir tautas tērpā, viņš ir pievilcīgs. Uzvelkot tautas tērpu, nekad neviens nevar justies vientuļš.”
Jābūt skaidriem kritērijiem
“Pēc koncerta man bērni prasa – nu, kā bija? Ko es varu atbildēt? Vislabāk jūs dejosiet tad, kad nedejosiet manis, bet sevis vai savas mammas dēļ. Mamma – tas ir ļoti svarīgs faktors. Man arī tagad ir svarīgs mammas viedoklis. Viņa nemaz nebija priecīga, kad izvēlējos kļūt par “tautiņdejotāju”. Bet es nekad neredzēju viņas vilšanos. Viņa nekad necentās mani ietekmēt profesijas izvēlē. Tagad, domāju, mums abām ir gandarījums. Domāju, arī viņai patīk tas, ko daru. Šķiet, ka manam darbam ir dziļa jēga. Man ir svarīgi atraisīt bērnu pozitīvajam, dodošajam. Saku – tu nevari uz Ziemassvētkiem mammai nopirkt jaunu gludekli, bet tu vari uzdāvināt viņai prieku. Un tas ir ļoti daudz, ja to iemācas savlaicīgi.
“Jundā” mums ir Goda grāmata, kurā var ierakstīt labākos. Es tur neko nekad neesmu rakstījusi. Kuram lai piešķiru īpašu godu? Tam, kas augstāk kāju pacēlis vai pirmais tautas tērpu uzvilcis? Es varu ierakstīt grāmatā visus par to, ka viņi šajā laikā, kad tautas deja un nacionālā identitāte nav topa lieta, dejo, bet tā nav šīs grāmatas misija. Tad nerakstu nevienu, un punkts. Pirms deju svētkiem “Statoil” nāca klajā ar ierosinājumu izvirzīt divus aktīvākos dejotājus. Tas ir cits jautājums, tur ir skaidri kritēriji – jāizvirza divi aktīvākie –, un savu izvēli varu paskaidrot.”
Skaidri kritēriji nepieciešami visā. “Jā, tā ir nejēdzība, ka daudzi bērni paliks mājās nevis tāpēc, ka slikti dejo, bet tāpēc, ka viņiem nav vietas “Skonto” stadionā. Domāju, tas ir uz organizatoru sirdsapziņas. Esmu pārliecināta, ka programmu varēja izveidot tā, lai tiktu visi, kam jātiek. Varēja sadalīt deju skaitu, nevis katram kolektīvam četras, bet divas.”
Laikam arī šis jautājums ir par godaprātu, atbildību, patriotismu. Tāda ir tā “tautas deja”. Nav jābrīnās, ja bērni grib būt amerikāņi.
