Kad meitenei ir sešpadsmit, viņas acis ir kā tāds jūrā iemests sūklītis – uzsūc, cik vien var. Un sirds, it sevišķi skaistajā pirmsjāņu laikā, ir pilna ar gaidīšanu un nojausmu.
Kad meitenei ir sešpadsmit, viņas acis ir kā tāds jūrā iemests sūklītis – uzsūc, cik vien var. Un sirds, it sevišķi skaistajā pirmsjāņu laikā, ir pilna ar gaidīšanu un nojausmu.
Kad puisim ir sešpadsmit, viņš redz mērķi. Pirmjāņu laikā – mērķis bieži vien ir meitene. Pārējā laikā – “moči”, basketbols vai citas atraktīvas lietas. Starp citu, vecāki tomēr vairāk uztraucas par meitenēm – kur iesi, ko darīsi? Pasaudzēt gribas. Viņas ir romantiskākas, trauslākas. Arī šodien, kaut slēpjas. Jo romantiski – tas ir intīmi, bet intimitāte nav modē.
Es nez kāpēc neesmu no tām, kas pie kafijas tases kopā ar draudzenēm atceras vecos laikus. Tāpēc varbūt man ir nepieciešams savas atmiņas “uzlikt” uz papīra. Varbūt esmu par daudz drosmīga, sūtot savas atmiņas uz redakciju?
Laiks gājis milzu soļiem, un dažreiz man šķiet, ka netieku līdzi. Un tad gribas izsaukties tāpat kā kādreiz mana vecāmāte – kad es biju jauna, tad gan tā nebija!
Jūsu lappusītē “Starp mums” vienmēr ir interesanti palasīt par cilvēku domām, attiecībām, uzskatiem. Protams, ne vienmēr mans viedoklis sakrīt ar rakstā pausto, bet tik veca vēl neesmu, lai nepriecātos par dažādību.
Gribu padalīties savās atmiņās par romantisko jaunības laiku. Tas bija ļoti jauks un brīnišķīgs tāpēc vien, ka, skatoties spogulī, redzēju, cik esmu glīta. Un patika, ja kāds simpātisks pretējā dzimuma jauneklis mani uzlūkoja ciešāk.
Bet tad nāca mīlestība. Es nesapratu, kas ar mani notiek. Zeme līgojas, puķes zied, putni dzied. Nebeidzama gaidīšana, kad satikšu viņu. Viņš bija gadus četrus vecāks un dzīvē jau šo to pieredzējis. Meitenes viņam tinās uz katra pirksta. Ne tāpēc, ka būtu izcili skaists. Viņš mācēja būt uzmanīgs, smaidīt. Viņš vienmēr bija gatavs mazliet tā kā pielāgoties. Šodien domāju, ka viņā bija apvienojies romantiķis un meitu mednieks. Šāds salikums sievietes fascinē, jo attiecībās ienāk netverami mirkļi. Trakākais, ka viņā bija līdz kaklam iemīlējusies arī mana draudzene. Viņu starpā bija noticis kaut kas vairāk par buču. Tāpēc jo vairāk nesapratu, ka esmu iemīlējusies.
Tomēr tie fluīdi, kas nāca no visas manas nevainīgās būtības, bija pietiekami spēcīgi, lai romantiskajam meiteņu draugam būtu skaidra diagnoze.
Un tā kā es peldēju romantikas gaišajā vilnī, lasīju romantisku dzeju, viņam nekas cits neatlika, kā pielāgoties. Un tā – ar draudzeni viņš gulēja, ar mani mīļi pastaigājās, palutināja ar it kā visaptverošu mīlestību. Tomēr man bija tik liela atbildība savas draudzenes priekšā… Mocījos kā traka.
Un tad nāca maijvaboļu nakts. Pieci jaunieši staigājām gar Abavas krastu. Togad maijvaboļu auglīgums bija pārsteidzošs. Lai kā un kur mēs ietu, kā adata ar magnētiņu abi atradāmies kopā.
Nekas cits – tikai magnēti un maijvaboles, bet manai draudzenei šīs maijvaboles un magnētiņi nozīmēja sāpes.
Dīvaini, ka šis romantiskais brunču mednieks mani turēja kā taureni. Citiem vārdiem, taureņa neaizsargātība, spārnu trauslums aicina pasargāt. Dzeja un ievziedu aromāts, un skaistas vēstules vēl ir saglabājušās. Es tomēr nenoticēju viņam pavisam.
