Ja vēlamies būt pārtikuši, droši par savu un bērnu nākotni, vai nav vienalga, kur dzīvojam – Francijā, Lielbritānijā vai Latvijā.
Ja vēlamies būt pārtikuši, droši par savu un bērnu nākotni, vai nav vienalga, kur dzīvojam – Francijā, Lielbritānijā vai Latvijā. Savulaik, kad vēl tikai sapņojām par savas valsts neatkarības atjaunošanu, vairums arī cerēja, ka dzīve kļūs pārticīgāka un bērnu nākotne – cerīgāka. Uzvaras gan guva tie, kas bija apsviedīgāki, kam bija kāda drauga “palīdzīgā roka”. Pagāja gadi, nāca izšķirīgais brīdis teikt “jā” vai “nē”, lai stātos vienā no pasaules lielākajām ekonomiskajām un politiskajām savienībām – Eiropas Savienībā. Un tikām pierunāti, ka nu gan viss būs citādi. Būs gan pensionāram beidzot labāka dzīve, gan ikviens varēs atrast darbu, kur vien vēlas, lai tik būtu apmaksāts, gan katrs skolēns nu varēs kravāt tarbiņu, lai dotos uz Oksfordu vai Kembridžu. Pagājis vairāk nekā gads. Kādi ir rezultāti?
Esam sagaidījuši neredzētu cenu kāpumu visam, bez kā nevaram iztikt ikdienā. Jā, ir joma, kurā Latvija bijusi rekordiste. Tikai atrodoties mums ne pārāk glaimojoša saraksta augšgalā – kā gada inflācijas līmeņa līdere. Ir gan arī kāda patīkama ziņa un tabula, kas norāda, ka kopā ar Lietuvu un Igauniju ieņemam visaugstāko vietu tādā makroekonomikas rādītājā kā iekšzemes kopprodukta straujš pieaugums (Latvijā tas gan uz vienu iedzīvotāju ir mazākais ES dalībvalstu vidū). Tas vieš cerību, ka, attīstoties tikpat sekmīgi, jau varētu domāt, ka arī netālā nākotnē mikroekonomikas (sava maka satura) līmenī šo kāpumu varētu just ikviens Latvijas iedzīvotājs. Ja vien cerības, kuru dēļ stājāmies ES, negrautu paši mūsu aicinātāji.
Lielos mērogos rēķinot, tālāku ES ekonomisko un arī politisko varenību varētu stiprināt tā saucamās Lisabonas stratēģijas realizācija. Tas ļautu nākotnē konkurēt ar tādu ekonomisko gigantu kā ASV. Nedrīkst aizmirst, ka dažās ekonomikas jomās zināmā nokdaunā ES nonākusi Ķīnas ekonomiskās ekspansijas dēļ. Treknu svītru nesen stratēģijai pārvilka tās ES dalībvalstis, kas neatbalstīja jauno direktīvu par brīvu preču un pakalpojumu kustību.
Sekoja nākamais pārbaudes akmens – vai visu divdesmit piecu ES dalībvalstu iedzīvotāju vidū valda vienprātība par tādu dokumentu kā Konstitucionālais līgums. Daļa jau pateikusi tam “jā”. Līguma nākotnei ne mazāk treknu svītru kā Lisabonas stratēģijai pārvilka, ja tā varētu teikt, patiesie ES idejas nesēji Francija un Nīderlande, kur referendumā ievērojamā pārākumā iedzīvotāji bija pret Konstitucionālo līgumu. Protams, tagad var meklēt objektīvus un subjektīvus iemeslus, kāpēc tas notika tā, kā notika. Neko gan tas vairs nemainīs. Konstitucionālais līgums tāds, kāds bija, pieder pagātnei.
Ja ne galu ES nākotnei, tad vielu visai padziļinātai analīzei un pārdomām deva pagājušās nedēļas beigās dalībvalstu nespēja vienoties par kopēja budžeta veidošanu un tā tērēšanu nākamajā plānošanas periodā no 2007. līdz 2013. gadam. Vietā būtu teikt, ka “ar pierēm” šajā ķīviņā salikās Eiropas kontinentu pārstāvošā Francija (kopā ar Vāciju) un “savrupie salinieki” Lielbritānija. Rūpīga analīze par katras puses argumentācijas pareizību vēl priekšā. Skaidrs ir viens, un to labi definējis politikas veterāns un šābrīža ES nominālais vadītājs Luksemburgas premjerministrs Žans Klods Junkerss. Viņš secinājis, ka pašlaik Eiropa ir sašķēlusies divās nometnēs – brīvās tirdzniecības un politikas. Kurā esam mēs, domājams, nav jāskaidro. Mūsu tālākai attīstībai der tikai tās ekonomiskās priekšrocības, kuras solīja iestāšanās ES. Ar politisko pļāpāšanu lai nodarbojas tie, kas pie tās pieraduši.
