Par Līgosvētkiem dzejnieks Māris Melgalvs reiz vārsmoja: “Tik, cik būs uguņu uz katra kalna,/Tik mēs arī še dzīvosim.” Kā sakurt Jāņu ugunskuru un ievērot drošības noteikumus?
Par Līgosvētkiem dzejnieks Māris Melgalvs reiz vārsmoja: “Tik, cik būs uguņu uz katra kalna,/Tik mēs arī še dzīvosim.” Kā sakurt Jāņu ugunskuru un ievērot drošības noteikumus? Uz sarunu lūdzu Jelgavas ugunsdzēsēju virsniekus Andri Staļgevicu, Daini Zemgalnieku un brīvprātīgo ugunsdzēsēju priekšnieku Māri Bitānu.
Ūdenstūristi un mednieki zina, ka ugunskuru var iekurt gan stiprā vējā, gan arī tad, ja lietus gāž kā ar spaiņiem. Atliek tikai atrast kādu egli, kam no apakšas nošķibīt sausus zariņus, kurus ar asu nazi sašķēlē skaidās. Tad aizvējā liek klāt sērkociņu, un liesmiņai jābūt. Sliktāk, ja tas jādara augstāk virs jūras līmeņa. Tad liesmai trūkst karstuma. Sevišķi jau Zemgalē, kur, šķiet, augstākā vieta ir Cukurkalniņš Tērvetē, par gaisa spiediena maiņu līgotāji galvu var nelauzīt. Vispiemērotākie kurināšanai ir sausi koku zari, bet nevajadzētu dedzināt ķīmiskus atkritumus, piemēram, iemetot ugunī mūsdienās tik populārās plastmasas alus vai kolas pudeles, jo tad rodas veselībai nelabvēlīgi izgarojumi. Tās, kā māca televīzijā bieži demonstrētajā reklāmas rullītī “Es mīlu Latviju”, ir jāsaplacina un jānodod īpašai pārstrādei.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Preses un sabiedrisko attiecību nodaļas nule izplatītajā paziņojumā teikts, ka diemžēl aizvadīto gadu pieredze liecina – Līgosvētkos palielinās ugunsgrēku skaits. Iemesls tam esot nepareiza ugunskura vietas izvēle un bez uzmanības atstāti ugunskuri. “Lietū izmirkušie jāņubērni svinības turpina dārza mājiņās, siena šķūņos. Apgaismošanai izmanto sveces, smēķē. Pirtis tiek kurinātas pārāk centīgi. Piemēram, pagājušajos Jāņos nodega četras pārkurinātas pirtis. Īpaši būtu jāpieskata arī bērni, jo viņi, redzot, ka pieaugušie noņemas ar atklātu uguni, iedomājas, ka šis ir laiks, kad ar to drīkst arī parotaļāties,” raksta vecākā inspektore Inga Vetere.
Šā raksta tapšanā gan nav iesaistīta tāda pamatīga iestāde kā Jelgavas Zonālais valsts arhīvs, taču, pāršķirstot biezās mapes kādā no Jelgavas ugunsdzēsēju depo kabinetiem, atklājās, ka vismaz pēdējos divos gados Jelgavā un Jelgavas rajonā izsaukumu nav bijis. Tas gan nav garants, ka ugunsdzēsējiem nebūs jādodas cīņā ar uguni arī šogad. Tomēr nevar teikt, ka Zemgalē acīmredzami iezīmētos sakarība “jo vairāk uguņu, jo vairāk ugunsgrēku”.
Inspektoram A.Staļģevicam, kas ugunsdzēsējs ir jau otrajā paaudzē, šķiet, ka bīstamākas varētu būt pēcjāņu dienas, kad cilvēki ir paguruši, arī paģiraini. Kad ikdienišķas lietas tiek izdarītas pa roku galam, līdz nelaimei nav tālu.
Šim gadam raksturīgs ievērojams sausums mežos. Vējā iet pa gaisu ne tikai saules izkaltētie smilšu putekļi, bet arī dzirkstis, kas var būt bīstami mūsu zaļajam zeltam (mežā un purvos šogad uguni nedrīkst kurt jau no aprīļa beigām).
Par ugunskura vietas izvēli padomju laikā bija noteikums “Ne tuvāk kā 50 metru no ēkām”. Tagad ir vairāk paļāvības uz cilvēku saprātu. Mazāku ugunskuru, protams, var degt arī tuvāk mājai. Par attālumu līdz augošiem kokiem gan šodien mēdz teikt, ka ugunskurs nedrīkst būt tuvāk par diviem metriem. Jāņem vērā, ka pie koku saknēm dažkārt diezgan biezā slānī sakrājusies kūdra. Ja tajā tiek uguns, tad apdzēst grūti. Gadās, ka koks izdeg no apakšas un iet bojā. Arī divu metru attālums būs nepietiekams, ja uz augoša koka vai krūmu pusi pūtīs vējš. Ilgākā laikā tas zaļus zarus var pārvērst kvēlojošās lāpās.
Ugunskura vietu vajadzētu uzrakt. Kā no savas pieredzes stāsta inspektors D.Zemgalnieks, līgotāji pļavā pirms svinēšanas noņēmuši ugunskura vietai velēnu un to salikuši turpat blakus. Kad svētki beigušies, velēna noklāta atpakaļ. Ja tā nedara, veco ugunskura vietu pļavā var redzēt vismaz pāris gadu. Un tas jau ir kaitējums dabai.
Par lēkšanu pāri ugunskuriem ugunsdzēsēji zina vislabāk. Tā ir viņu ikdiena, nevis svētki. Jāuzsver, ka svarīgi meitenēm to nedarīt svārkos un sintētiskās zeķbiksēs (sintētika nav vēlama arī puišiem). Protams, ugunskurs nedrīkst būt liels. Jāatceras, ka tautas tradīcijā lēkšana ir pār ugunskuru, nevis caur tā liesmām. Otrā gadījumā iespējami nopietni apdegumi. Ja tomēr nelaimīgi gadās apdedzināties, pirmā palīdzība ir auksts ūdens. Sakarsusī miesa iespējami ātri jāatdzesē, tūlīt jāizsauc ātrā palīdzība.
Runājot par glābšanas pasākumiem, interesantu paņēmienu “Ziņām” pastāstīja Jelgavas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības valdes priekšsēdētājs M.Bitāns. Pērn ugunsdrošībai veltītā skolēnu konkursā speciālbalvu ieguva kāds jauneklis no trešās klases, kas, uzskaitot ugunsdzēsības līdzekļus, nosauca ne tikai ūdens, putu un pulveru balonus, bet arī alu. Patiesi, šis putojošais dzēriens ir izmantojams liesmu slāpēšanai. Un līgojot var gadīties, ka nav laika tumsā meklēt dīķi vai aku. Ja esi pārvērtējis savas spējas ugunskura savaldīšanā, dzēs ar to, kas gadās pie rokas! Kaut vai ziedo alu. Tādai ekstremālai situācijai gan nevajadzētu rasties, tomēr pie katra Jāņu ugunskura būtu jānoliek spainis ar ūdeni. Ja ne citādi, tad uz rīta pusi pirms gulētiešanas gan vajadzētu ugunskura liesmas apdzēst.
