Bērnībā gandarījums ir par uzcelto smilšu pili, kas nesabrūk, jaunībā – par savu mērķu realizēšanu un personības pilnveidošanos, bet brieduma gados ir svarīgi, lai tavs darbs būtu kādam vajadzīgs.
Bērnībā gandarījums ir par uzcelto smilšu pili, kas nesabrūk, jaunībā – par savu mērķu realizēšanu un personības pilnveidošanos, bet brieduma gados ir svarīgi, lai tavs darbs būtu kādam vajadzīgs. Šīs vasaras nometne “Saules pulkstenis” katram nometnes pedagogam deva gandarījuma izjūtu un prieku par paveikto.
Varbūt pats simbols “Saules pulkstenis” ir tas, kas uzliek atbildību ikvienam, kas strādā nometnē, varbūt tā ir pedagogu vēlme šajā īsajā laikā dot dalībniekiem pēc iespējas vairāk. Nometnes mērķis ir veidot katra bērna pašapziņu, jo ikdienā nav daudz brīžu, kad skolotājs mācību procesā varētu atvēlēt laiku šim svarīgajam jautājumam. Rezultāts pēc piecu dienu kopā pavadīšanas, ir izrāde, kurā katrs dalībnieks ieguvis prasmi sevi parādīt uz skatuves. Jaunrades elementi iekļauti katrā ikdienas pasākumā, kā arī radošajās darbnīcās. Floristikas darbnīcu vada pieredzes bagātie un bērnus mīlošie pedagogi Druvis un Inga Cirīši. Tā ir ģimene, kas ar savu attieksmi pret dabu, apkārtējiem spēj izraisīt interesi par jebkuru darbu. Šajā nometnē tā bija jāņusiera peles un mandalas izgatavošana. Par to, ka pele, ko veidoja katrs nometnes dalībnieks, bija tās autoram mīļa, liecināja tas, ar kādu mīlestību tā tika aizvesta uz mājām kā dāvana. Meistardarbs bija arī lielais gliemezis, ko abi pedagogi darināja kā dāvanu Lielplatones Speciālajai skolai. Tik labi un aprūpēti jutāmies šīs skolas telpās!
Dažbrīd māca šaubas par to, vai tik īsā laikā un ar šiem bērniem izdosies izveidot izrādi, jo arī autors un tēma kļūst zināma tikai tad, kad bērni paši to “pasaka priekšā”. Šovasar tā bija “Sapņu iela”, jo bija skaidri redzams, ka sapņi ir tik dažādi un ir ļoti labi, ja dzīvē ir sapnis, pēc kura tiekties un kuram ticēt. Tā bija arī Spīdolas ģimnāzijas skolnieces Santas Kancevičas dziesma, kas radīja vēlēšanos veidot šādu uzvedumu. Varētu teikt, ka tālākais izrādes saturs veidojas dienas laikā, jo skolotājas Ingūna Kanceviča un Inguna Cine sacer gan mūziku, gan vārdus un papildina viena otru. Jaunas idejas no Pumpura vidusskolas bija atvedusi arī mūzikas skolotāja Maija Rozenberga, kas spēj iejusties jebkurā tēlā un izraisīt prieku katra dalībnieka sirsniņā. Nebeidzami smiekli, jautrība un uz skatuves 69 dalībnieki, kas ar aizrautību un pašapziņu runā un dzied par to, kas tieši viņiem ir svarīgs. Visus pasākumus organizēja un tajos piedalījās jaunieši no Spīdolas un Valsts ģimnāzijas. Nometnē strādāja audzinātājas, taču gribētos viņas nosaukt par padomdevējām un draugiem, viņas vienmēr spēja izdomāt kaut ko iepriecinošu. Skolotājas Inga Beitiņa un Dace Rasmane strādā pirmsskolas iestādē “Rotaļa”. Nometnē viņas kļuva par šo bērnu draugiem. Nometnes noslēgumā skanēja skolotāju izpildītā dziesma ar šādiem vārdiem: “Pa taciņu līkumiem, caur ļoti svarīgiem sīkumiem ved pēdas, lielas un maziņas, tikai uz neilgu brītiņu.”
Dzīves ceļi ir dažādi. Cik labi, ka viena maza taciņa mūs saveda kopā un ļāva gūt prieku par padarīto. Novēlu viesiem vasarā atpūsties un uzkrāt enerģiju, jo nākamgad tā būs vajadzīga.
Liels paldies apvienības “Vide intra” vadītājai Tamārai Gžibovskai par iespēju darboties jaunrades nometnēs!
