Pēdējās nedēļās aktīvi diskutēts par informatīvo akciju «Dzer. Brauc. Pievienojies».
Pēdējās nedēļās aktīvi diskutēts par informatīvo akciju “Dzer. Brauc. Pievienojies”. Plašsaziņas līdzekļos pat tika izvērsta savdabīga polemika starp akcijas rīkotāju Ceļu satiksmes drošības direkciju (CSDD), kam priekšnieka personā ne reizi vien nācies publiski taisnoties, un tās pretiniekiem. Pēdējie vietā un nevietā piesauc tādu jēdzienu kā ētika un, it kā šajos klipos būtu redzami ar slēpto kameru filmēti kadri no gāzes kamerām vai abortu klīnikām, klāsta, ka, lūk, klipos izmantot šādus materiālus ar dzērumā izraisītās avārijās cietušajiem neesot ētiski.
Žēl, ka šis jēdziens tiek lietots tik virspusējā un pliekanā kontekstā tā vietā, lai uz akciju kopumā skatītos no cita punkta – izdomātu personāžu vietā ir reāli cilvēki, kuru dzīves par saviem simt astoņdesmit grādiem mainījusi četrdesmitgrādīga dzira kopā ar stulbuma sērgu, kas citādi tiek dēvēta par braukšanu dzērumā, videokameru priekšā brīvprātīgi dalās savā traģiskajā pieredzē, lai mudinātu citus, kamēr vēl nav par vēlu, tādas glupības nestrādāt. Tajā pašā laikā, šķiet, pasaule nepazīst iedarbīgāku šādas informācijas izplatīšanas veidu – publiku allaž visvairāk ietekmē informācija, kas papildināta ar reāliem, uzskatāmiem piemēriem, īpaši jomās, kas saistītas ar dažādām cilvēces ligām. Lai atceramies kaut vai savulaik ASV pret AIDS rīkotās akcijas, kur publiski par šo “pasaules mēri” runāja ar neārstējamo slimību vai vīrusu sirgstošie. Šādās reizēs viens reāls cilvēks ir iedarbīgāks par miljonu reklāmas izgatavotāju abstraktās mākslas stilā tiražētajiem plakātiem.
Ilgstoši sasāpējusī problēma atkal liek atgriezties pie jautājuma par radikālo, nu jau parlamenta pirmajā lasījumā apstiprināto soda veidu – braucamrīka konfiskāciju. Šajā redakcijā tika nolemts, ka šādu sodu kā galēju līdzekli varēs piemērot tikai par braukšanu reibumā un bez tiesībām, tomēr ir vērts apspriest, vai nebūtu daudz efektīgāk šādi sodīt jebkurā gadījumā, kad autovadītājs pieķerts pie stūres dzērumā, turklāt nevis administratīvās, bet gan kriminālatbildības ietvaros, pie viena paredzot arī brīvības atņemšanu. Nekāds naudassods vai daži gadi bez tiesībām nebiedē tā kā muļķības dēļ sabojāta paša biogrāfija, kas eiforiskajos “ar mani jau nekas nenotiks” pārgalvības uzplūdos varētu būt atturošs faktors.
Nav noslēpums, ka CSDD informatīvo kampaņu rīkoja kā preventīvu pasākumu tobrīd gaidāmo latviešu nacionālo ugunskuru svētku kontekstā, lai līdz minimumam samazinātu iespēju, ka varētu atkārtoties pirms pieciem gadiem piedzīvotie “asiņainie Jāņi” (tiem, kas jau paguvuši piemirst – toreiz diennakts laikā uz Latvijas ceļiem izdzisa divdesmit astoņu līgotāju dzīvības). Taču pret cilvēku stulbumu pat dievi ir bezspēcīgi, un brīdī, kad Latvijā vēl tikai gatavojās spraust uz iesmiem desiņas, atspundēt alus mucas un uzvilkt pa kādai dziesmai, kļuva zināms, ka līdz agrai pievakarei vien Ceļu policija bija aizturējusi jau pussimtu dzērušu autovadītāju. Līdz Jāņu rītam to skaits, kam šī akcija bijusi kā pīlei ūdens, palielinājās vairākkārt.
Tas varētu būt kā kārtējais brīdinājums un arī atgādinājums, ka tolerance un pārāk maiga sodu sistēma pret šādu nodarījumu ir pārmēru ieilgusi, un ir pēdējais laiks radikālai rīcībai, lai jautājumos par cilvēku drošību kompromisus izslēgtu pilnībā. Citādi esam gluži kā apburtā lokā – ja alkoholā smadzenes noslīcinājušu idiotu bariņš, sēžot jaudīgos spēkratos, apdraud apkārtējos, ar to nākas samierināties un tā tiek uzskatīta teju pat par normu, bet, ja kāds mēģina ķerties pie lietas sakārtošanas ar vismaz šķietami iedarbīgākām metodēm, itin spekulatīvā kontekstā vietā un nevietā tiek piesaukta ētika. Labi vēl, ka ne Satversme…
