«Ziņas» jau rakstīja par «izcilniekiem» valsts augstākajā likumdošanas iestādījumā Saeimā, lemjot par tīkamu pasākumu, proti, paaugstināt sev algas.
“Ziņas” jau rakstīja par “izcilniekiem” valsts augstākajā likumdošanas iestādījumā Saeimā, lemjot par tīkamu pasākumu, proti, paaugstināt sev algas. Nu savu artavu kopējā “nemīluļu” katlā devis valsts augstākais izpildvaras orgāns valdība. Pareizāk gan būtu sacīt – Ministru kabineta komiteja, kas pirmdien akceptēja obligātās nekaitīguma, kvalitātes, higiēnas un marķējuma prasības pārtikā lietojamam sālim, kā arī prasības sāls izmantošanai pārtikas ražošanā un izplatīšanai. Ja minētos noteikumus valdībā apstiprinās, no septembra Latvijā varēs tirgot tikai jodētu galda un vārāmo sāli. Izrādās, tas ļaus novērst joda deficītu Latvijā, jo pētnieki secinājuši, ka mūsu zemītes iedzīvotāji neuzņem pietiekami daudz joda. Tas savukārt izraisot dažādas nebūšanas ar vairogdziedzeri, smadzeņu darbības traucējumus un pazeminot spriešanas spējas. Ja palasām tālāk, nākas secināt, ka bērni, kas piedzimuši veseli, nezin kā izvairījušies no nāves briesmām, jo gadījumā, ja grūtniecēm uzturā ir nepietiekami daudz joda, palielinās spontānā aborta risks. Kā arguments, kāpēc mums tas nepieciešams, tiek piesauktas vārdā neminētas vairākas Eiropas valstis. “Bet kas būs, ja rudenī marinēšu sēnītes?” painteresējās premjers Aigars Kalvītis. “Droši, droši, premjera kungs. Mūsu kulināri veikuši vairākus pētījumus, kas apliecinājuši, ka jodētais sāls sālīšanai un marinēšanai noder tikpat labi kā līdz šim tirgotais,” mierinājusi Veselības ministrijas pārstāve.
Tiktāl par briesmām un mierinājumiem, laiks atgriezties pie dzīves prozas. Sāls sakarā der atgādināt par trakumu, kas risinājās pagājušā gada pavasarī pirms Latvijas iestāšanās ES. Pilnīgā nopietnībā un godīgi lūkojoties televīzijas kamerā, kāds ierēdnis klāstīja – runas par to, ka pēc iestāšanās nevarēs iegādāties “parasto” sāli vai tas kļūs dārgāks, ir galīgas muļķības. Cik pašlaik maksā jodētais sāls, katrs var pārliecināties, aizejot uz veikalu. Nu ko, kungi un dāmas, kurš kuram “bāza ausīs batonus”? Interesantāk kļūst, ja palūkojamies uz vārāmā sāls lielākā tirgotāja sniegto statistiku (starp citu – pieder dāņiem, vāciešiem un holandiešiem). Viņi realizē 4 tūkstošus tonnu gadā, no tiem 50 tonnu jeb 1,25 procenti no kopējā patēriņa sāls realizācijas ir jodsāls.
Ja ir interese, var palūkoties arī netālā pagātnē. Izrādās, 2003. gada 25. septembra Saeimas plenārsēdē, kad tika izskatīti grozījumi pārtikas aprites uzraudzības likumā, pēc Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšlikuma jodsāls “obligātums” tika “bīdīts” ar deputātes Ineses Šleseres palīdzību. Toreiz viņa atsaucās uz pētījumu, kuru veicis Latvijas Pārtikas centrs sadarbībā ar UNICEF. Tika pētīti 600 bērnu 20 Latvijas skolās un secināts, ka vairāk nekā pusei ir joda trūkums organismā. Deputātiem toreiz pietika veselā saprāta, lai priekšlikumu noraidītu. Acīmredzot pēc diviem gadiem noticis kas tāds, ka lēmēji nespēja pretoties visas valsts jodēšanai.
Pirmkārt, to, vai man obligāti uzturā jālieto jodētais sāls, paldies Dievam, vēl nenosaka neviens ES normatīvais dokuments. Otrkārt, vairumā ES dalībvalstu veikalā pircējam ir tiesības izvēlēties, kādu sāli iegādāties. Turklāt uz iepakojuma viss skaidri un gaiši norādīts. Treškārt, sacītais, ka neviens nekādā veidā netiek lobēts un visus vada altruistiska vēlme palīdzēt nabaga bērņukiem, nekādi nepārliecina. Ceturtkārt, ko darīt tiem, kam jodu lietot liedz veselības traucējumi? Pirkt “parasto” sāli aptiekā ar recepti? Tā vien gribas uzsaukt: “Autoru!”
