Neparasti veiksmīga ir tagadējā Latvijas Saeima un arī valdība. Tikko mūsu politiķiem tika «uzkārti visi suņi» par centīgo robežlīguma ar Krieviju izgāšanu.
Neparasti veiksmīga ir tagadējā Latvijas Saeima un arī valdība. Tikko mūsu politiķiem tika “uzkārti visi suņi” par centīgo robežlīguma ar Krieviju izgāšanu. Tomēr arī puiši un meitas no Tallinas nenocietās un piekabināja savam jau parakstītajam līgumam mazu papildinājumu, kas Maskavā radīja pat lielāku traci nekā mūsējo izdarības. Likās, ka igauņi parakstītajam dokumentam būtu piekabinājuši nelielu piebildi: “Un piedevām mēs piesakām Krievijai karu.”
Situācija izveidojas tāda, ka mūsu partiju vīri atkal droši var runāt par krievu neprognozējamību un mierīgu sirdi gatavoties jaunas Saeimas vēlēšanām. Līguma un pievienotās deklarācijas izskaidrošana ir uzvelta Satversmes tiesai, kuru neviens nesteidzinās. Ne velti Ministru prezidents savā ierastajā omulībā paziņoja, ka darbu varētu pabeigt kaut kad nākamā gada sākumā. Šis gadījums tomēr liek domāt par valsts prestiža zaudēšanu tagadējo Eiropas partneru acīs. Ne mūsu, ne Krievijas politiķi, manuprāt, nevar pretendēt uz uzticamu sarunu partneru veidolu, jo par klauniem parasti pasmejas.
Un vai tas nav smieklīgi, ja valsts gaida kaut kādu atvainošanos vai arī rada dokumentu, kuru gan Rīgā, gan Maskavā var izskaidrot katrs pēc sava prāta. Runājot par Abreni, atcerēsimies, ka Otrā pasaules kara gados teritoriālo pārdalījumu cieta daudzas valstis, bet pat tāda lielvalsts kā Vācija vairs nedomā par Kēnigsbergu. Protams, abas Baltijas valstis vienīgās nav nokļuvušas smieklīgā situācijā. Tajā pašā bedrē iekrituši arī Kremļa gudrie – vai var nopietni vērtēt kodolieročiem bruņotu lielvalsti, kas histēriski reaģē uz ikvienu mazākā kaimiņa izlēcienu, skraida pa pasauli, sūdzēdamās katrā starptautiskā saietā.
Krievijas prese pēdējā laikā diezgan daudz raksta gan par nozīmības atgūšanu pasaules mērogā, gan par krīzi valsts iedzīvotāju domāšanā. Ar bijušās ietekmes atgūšanu nav nemaz tik viegli. Pirmkārt, valstī joprojām valda ierēdniecības patvaļa, kuras dēļ ne tiesa kļuvusi par īstu trešo varu, ne informācijas līdzekļi par ceturto. Otrkārt, pēdējo gadu ekonomiskās augšupejas tempi ir samazinājušies, bet galveno valsts potenciālu joprojām veido izejvielu tirdzniecība. Treškārt, arī Krievija jau sākusi gatavoties vēlēšanām. Pašlaik pilnā sparā notiek zīlēšana, vai 2008. gadā, kad Vladimiram Putinam beigsies otrais prezidentūras termiņš, tiks veiktas kādas izmaiņas valsts likumdošanā, lai viņa valdīšanas laiku pagarinātu. Iespējamas arī citas kombinācijas.
Pēdējā uzrunā Saeimai prezidente bija asa, bet precīza: jāpārtrauc domāt tikai par savu partiju izredzēm vēlēšanās, bet jādomā par visas valsts attīstības perspektīvām nākotnē. Kas attiecas uz bēdīgi slaveno robežlīgumu, nemaz nebrīnīšos, ja tagadējā valdība papūlēsies novilcināt tā parakstīšanu ne tikai uz pusgadu, bet varbūt pat patiesi līdz Saeimas velēšanām. Lai ko runā prezidente, neviens politiķis, neviena partija nevēlēsies labprātīgi uzņemties atbildību.
Saīsināti no www.delfi.lv
