Ūna skatījās «Daukšu» dīķī, kur skaļi kurkstēja varde. Viņa teica, ka tur kurkst viņas apburtais princis.
Ūna skatījās “Daukšu” dīķī, kur skaļi kurkstēja varde. Viņa teica, ka tur kurkst viņas apburtais princis. “Vai tu negribi princi baltā zirgā?” viņa man jautāja. “Nē. Mani neinteresē balti zirgi.” “Nu bet princi?” “Arī ne. Nekad neesmu jutusies kā princese, tad kāpēc man jāgrib princis? Lai tā varde kurkst tev!”
Tomēr sarunas tēma šoreiz nav par sapņiem, prinčiem, princesēm. Runājām par acīm. Virspusēji. Vasara ar saviem vasarraibumiem izdaiļo ne tikai degunus, bet arī prātus. Tomēr vienu atziņu guvām – vispārzināmā frāze, ka acis ir dvēseles spogulis, nav viennozīmīgi uztverama.
“Nu kādas muļķības! Bieži ir tieši otrādi. Sākotnēji cilvēkiem iztēlē ir tendence dvēseli pielāgot ārējam izskatam. Braucām uz Tatriem. Šoferītis smuks pēc smuka. Bet kā ver muti… Vienu, otro, trešo reizi.”
“Skropstas garas, vēl tā paskatās uz tevi. Pēc acīm varētu raksturot, cik viņš ir fantastisks. Sūdu! Nu infantils. Tā gadās diezgan bieži.”
“Man grūti sarunāties pa telefonu. Skatos cilvēkam acīs. Uzreiz varu pateikt – gribu vai negribu ar viņu kontaktēties. Acis ir galvenais. Pat zobi nav svarīgi. Tas nāk pēc tam.
“Ja reiz mēs uztveram cilvēku ar acīm un ieskatāmies tajās, lai izdarītu secinājumu – gribam vai negribam tuvākas attiecības ar šo cilvēku –, tad acis ir dvēseles spogulis.”
“Nē. Vai vienacim ir puse dvēseles? Vai aklajam tā ir akla? Un šķielacim – vai dvēsele “šķielē”?
“Esmu “vizuāliķe”. Lai uztvertu, ko cilvēks runā, lai uztvertu precīzāk, skatos uz viņa koptēlu un lūpām. Tā uztveru.”
“Acis runā bez vārdiem. Un ir vēl kādi fluīdi, kas runā. Nez kāpēc, kad iemīlos, man visi pievērš uzmanību.”
“Runā ne tikai acis. Āda elpo citādi, sīkā sejas muskulatūra veido citu rakstu sejā.”
“Acis staro, un viss. Jo cilvēks mazāk analizē, jo vairāk viņš jūt.”
“Jā. Bet sabiedrībā mums ir raksturīgi neskatīties acīs. Ir nolaisti, izvairīgi skatieni.”
“Bet ja man kāds vienkārši liktu paskatīties acīs – kā es reaģētu? Paskatītos, bet kāds tas skatiens būtu? Sevišķi, ja viņa skatiens ir slēgts, bet prasa atvērtību.”
“Skatīšanos acīs var iemācīties ar speciāliem vingrinājumiem.”
“Hm… fiziski it kā pievēršu skatienu cilvēkam, bet varu uz viņu pat neskatīties.”
“Es to irracionāli sapratīšu, un būtībā mēs viens otram neuzticēsimies.”
“Dejā. Profesionāls ierocis – skatīties uz partneri. To var iemācīties. Tāds skatuves knifs, lai izskatītos smuki. Partneri paši viens otram var palīdzēt.”
“Esam pieraduši pie vērtējošiem skatieniem ģimenē, skolā, visur. Vienīgais, kā mācīt skatīties citiem, ir pašam uzdrīkstēties skatīties atvērti. Pārējais viss ir krāpnieciski. Kam tas būtu nepieciešams?!”
“Bet es ātri uzņemos kauna sajūtu par citiem. Ja kāds manā uztverē kaut ko dumju runā kādā pasākumā, aizveru acis. Man ir kauns. It kā es būtu vainīga.”
“Es mācos nekaunēties par citiem. Bet varu minēt vienu cilvēku, kuram tiešām nekad nav kauns par citiem. Var notikt visstulbākās lietas, bet viņa smaida, jo tas, kas notiek, nav atkarīgs no viņas domām. “Radošā skolotāju kolektīvā ienāca uzaicināts ugunsdzēsējs. Ienāca ar visu to… nu kā to saukt… aparātu un sāka stāstīt. Protams, visi domā, kā ātrāk tikt no šā pasākuma prom. Viss ir tik bezcerīgi stulbi! Uzdodam pilnīgi idiotiskus jautājums, bet priekšniece stāv un smaida. Viņai it kā vajadzētu kaunēties, ka viņas padotie ir tik dumji, bet ne. Ideāla vadītāja īpašība – nekad neuzņemties atbildību par to, kas neattiecas uz tevi.”
“Tu jautāji, ko vēlētos redzēt tuva cilvēka acīs. Domāju, ka spirgtumu, dzīvīgumu. Man grūti būt blakus hroniskām skumjām.”
“Vistuvākā cilvēka acīs gribētu redzēt dziļu, iekšēju un pamatīgu mieru. Prieks un bēdas mijas.”
“Redz, kā – acis uz otru iedarbojas, bet šķībs deguns vai mute ne. Ir kaut kādas antenas, kas uztver, pasaka priekšā, un, ja tas ilgstoši ir ar mīnusa zīmi, sāc vainot sevi.”
“Kad esam skumjas, liekas, visi ir skumji. Ja esam grūtnieces, tad visas – grūtnieces.”
“Ej nu ej. Tieši otrādi, ja man ir skumji, ievēroju, ka visi ir par daudz priecīgi.”
“Manas jaunības “dievs” Stīvs Vonderss. Kā viņš iemīlējās? Viņš ir akls, precējies, ir bērni.
Ir citi maņu orgāni, dzirde, smaržas, tauste.”
“Mums ir dota laime skatīties. Līdz ar to esam paviršāki. Varbūt ne velti Edips izdūra sev acis. Grieķu filosofi daudzi bija akli.”
“Kā saka mazais princis – būtiskais nav acīm saredzams. Mūsos katrā ir kaut kas nenotverams. Un pašas bezgala daudz par sevi nezinām.”
“Acij tīkamais? Daba, bez šaubām. Tajā var skatīties, skatīties…”
“Daba ir kaut kas vairāk par acīm tīkamo. Manuprāt, acij tīkamas ir skaistas lietas. Daba un cilvēki kā dabas daļa ir saviļņojoši, brīnumaini, neizprotami. Tas ir vairāk nekā tikai tīkams acij.”
“Tīkams ir tas, ko tu kāro. Ja eju sēņot, tad acij tīkama ir sēne. Ja man ir ļauts gribēt, tad zinu, ko gribu, un to arī atrodu acij tīkamu. Tīksminos… Pēc kāzām pirmais rīts. Pamostos un ieraugu dzeltenus bērzus. Es iesaucos – cik skaisti, bet viņš rēc – atradusi skaistumu. Kāzu rītā izsmej manu skaistuma izjūtu. Varbūt gribēja, lai par viņu saku, ka skaists? Bet viņš vairs nebija skaists.”
“Kāpēc vīrieši neredz? Uzdevu viņam jautājumu – kas man vakar bija mugurā? Nezina. Tas nozīmē, ka būtiskāks ir kas cits, ne kleita.”
“Mans vīrs pat aizmidzis zinās pateikt, kas man ir mugurā. Redz katru sīkumu.”
“Manējais labākajā gadījumā pamanītu veļu. Tāpēc jau vīrieši teic, ka viņiem labāk patīk mazliet apģērbtas sievietes.”
“Pie kā paliekam?”
“Gribas rezumēt un teikt, ka harmoniskas lietas ir skaistas.”
“Īsti skaists ir tikai tas, kas mūsu vērtību sistēmā ir būtisks.”
