Lielbritānijas nupat trešo premjerēšanas termiņu ieguvušajam Tonijam Blēram nav tā harizmātiskā tēla, kas bija viņa priekšgājējai Margaretai Tečerei.
Lielbritānijas nupat trešo premjerēšanas termiņu ieguvušajam Tonijam Blēram nav tā harizmātiskā tēla, kas bija viņa priekšgājējai Margaretai Tečerei. Ja atceramies, padomju propaganda viņu lamāja par to, ka britu zemē atgriezušies mežonīgie kapitālisma dzimšanas laiki. Taču drīz tapa redzams, ka bez “dzelzs lēdijas” Lielbritānija nebūtu tā, kas tagad. Atgriežoties pie Blēra kunga personības, nav noliedzams, ka viņš ir klusi un nemanāmi, tomēr zem leiboristu spārna izšķīlies politiķis, kuram kritusi vēsturiska iespēja “izvilkt” vai “norakt” apvienotās Eiropas ideju.
Jūnija sākumā Francijā un Nīderlandē notikušie referendumi “par” vai “pret” konstitucionālo līgumu skaidri uzrādīja, ka krīze iestājusies pašā Briselē un ES dalībvalstu valdībās. Varasvīri un politiķi vienkārši bija pārāk “sacerējušies”, ka viņu iedomātais spēj aizraut arī “vienkāršos” iedzīvotājus. Turklāt jāņem vērā, ka pagājušā mēneša vidū ar totālu neveiksmi beidzās sarunas par 2007. – 2013. gada ES budžetu. Nav noliedzams, ka savu artavu šajā pasākumā iemeta tieši Lielbritānija ar T.Blēru priekšgalā, kas izraisīja kašķi ar mūžīgajiem kontinentālās Eiropas konkurentiem – Franciju un Vāciju. Tieši šo valstu dēļ tika izgāzta direktīva par brīvu preču un pakalpojumu kustību ES dalībvalstīs.
Jau daudzkārt rakstīts, ka konkurence ar citiem pasaules reģioniem ir stūrakmens, kas glābs vai nogremdēs Eiropu kā ekonomisku kopumu. Pašlaik šajā virzībā minēto valstu (grozā vēl “jāpiemet” klāt Zviedrija ar tās “sociālistisko” sociālo nodrošinājumu) dēļ jau tuvākajos gados var iestāties ekonomiskais kolapss. Turpinot cīniņus tikai par vēlētāju balsīm savās valstīs, neņemot vērā kopējās attīstības intereses, nebūs iespējas konkurēt nedz ar ASV, nedz ar Dienvidaustrumāziju, kas attīstās milzīgos tempos. Tajā skaitā arī ar Ķīnu. Par to varam pārliecināties kaut vai paši nu jau kā pilntiesīgi ES dalībvalsts pilsoņi. Pietiek iegriezties tuvējā lielveikalā un palūkoties, kur ražotas tur iegādājamās preces. Vairumā uz tām būs uzlīme “Made in China”. Turpat blakus būs Taivāna un Malaizija.
Jau minētā plaisa starp politiķu iedomāto un to, ko patiesībā vēlas un cer sagaidīt iedzīvotāji, var paplašināties līdz nepārvaramam bezdibenim rudenī. Eiropas Komisija ir pieņēmusi lēmumu novembra sākumā sākt sarunas ar Turciju par tās uzņemšanu ES. Protams, iespējamais uzņemšanas datums vēl ir “aiz kalniem” – 2014. gads, tomēr minētais notikums jau sāk uztraukt daudzu jo daudzu prātus. Šajā sakarā jāpiemin, ka mūsu politiķi un valdība, kā nekā pārstāvot ES dalībvalsti, skaidri nav pauduši savu nostāju. Drīzāk skanējušas klusas runas un nopūtas, ka globalizācijas process ir nenovēršams un mums tikai jāiekļaujas tā plūdumā. Tieši iespējamā Turcijas uzņemšana ES bija viens no iemesliem, kāpēc Francijā un Nīderlandē vairums iedzīvotāju pateica “nē” konstitucionālajam līgumam. Eiropietim vienkārši grūti pieņemt, ka šī pasaules daļa var tikt mākslīgi “pastiepta” uz Āzijas pusi. Šajā saistībā būtu vēlams, ka tieši Lielbritānijas prezidēšanas laikā tiktu sākta plaša diskusija par to, kurp virzās un vēlas virzīties ES. Vienlaicīgi šis jautājums ir visciešākā sakarā arī ar NATO nākotni, jo nav noslēpums, ka no tīri militāra bloka šī organizācija vairāk vai mazāk pārveidojusies par politiski ekonomisku iestādījumu. Gan jāteic, ka ilgi nebūs jāgaida. Lielbritānijas prezidentūras laiks ir pusgads. Turklāt nupat kļuvis zināms, ka jau rudenī gaidāmas parlamenta vēlēšanas Vācijā, kas neapšaubāmi ienesīs jaunas vēsmas pagurušajā Eiropas politikā.
