Ceturtdien kultūras namā vienuviet varēja redzēt kuplā skaitā cienījama vecuma jelgavniekus.
Ceturtdien kultūras namā vienuviet varēja redzēt kuplā skaitā cienījama vecuma jelgavniekus. Patiesībā, viņus daudz vienviet parasti neredz. Ja nu vienīgi stāvot tirgū rindā un kaut ko cītīgi skaitām sen labākus laikus un summas redzējušā naudas maciņā. Dažbrīd tā vien liekas, ka dzīvojam kā divās paralēlās dimensijās. Vienā viss it kā notiek – biznesmeņi “kruķī” lietas un apgroza naudu, kādu pensionārs nav lūkojis pat sapņos, “vidusmēra” pilsoņi skrien mēles izkāruši, lai tikai paspētu nopelnīt, ko maksāt par dienišķajiem tēriņiem, kredītiem un līzingiem. Otrajā dimensijā dzīvo tie, kam pēc visu obligāto maksājumu godprātīgas nomaksas maciņā palicis tik vien kā par pārdesmit santīmiem dienā paēst.
Uz kultūras namu Jelgavas pensionāri nedevās, lai baudītu mūziku vai teātra mākslu vai tāpat vien parunātos par dzīvi. Viņus uz turieni dzina izmisums. Citādi to nav iespējams nosaukt. Bija grūti skatīties uz sirmgalvjiem, kas asarām acīs rādīja burtnīciņas, kurās līdz pēdējam santīmam iegrāmatoti visi izdevumi, un tiešām, daudziem jo daudziem no viņiem kaut kā jāmēģina nenomirt badā. Piekritīsiet, ja jāiztiek ar piecpadsmit santīmiem dienā, nenomirt badā ir jāiemācās. Tomēr pienāk robeža, pēc kuras arī pacietīgs pensionārs var pateikt: “Pietiek!”
Ar klātbūtni pensionārus bija pagodinājusi labklājības ministre Dagnija Staķe, pensionāru federācijas priekšsēdētāja Aina Verze, pašvaldības vadītāji, deputāti un dienestu priekšnieki. Sapulcē piedalījās vairums no tiem, kas atbildīgi par situāciju. Vai radās pārliecība, ka tā mainīsies? Ministres kundze apliecināja, ka rudenī solītā pensiju indeksācija par pāris latiem būs. Tāpat budžetā ir ieplānots un viņa saņēmusi premjerministra Aigara Kalvīša personisku solījumu, ka nākamā, 2006., gada budžetā paredzētās piemaksas pensionāriem, kuru darba stāžs līdz 1996. gadam bijis ne mazāks par 30 gadiem un pensija nepārsniedz 105 latus. Šie cilvēki saņems veselu 6,63 latu piemaksu. Tajā pašā laikā, cik zināms, maijā oficiāli aprēķinātais un paziņotais iztikas minimums vienam cilvēkam ir teju tie paši 105 lati. Piemaksu no gandrīz 600 tūkstošiem pensionāru saņems aptuveni 38 tūkstoši. Pārējiem… nāksies paciesties un turpināt cītīgi jo cītīgi iegrāmatot savu ienākumu un izdevumu bilanci, lai nākamajā tikšanās reizē būtu ko parādīt. Protams, ja vien varēs atnākt uz tikšanos ar kārtējo labklājības ministru.
Kāda ir izeja no situācijas? Acīmredzot neviens to pašlaik nepateiks. Ar prasībām saņemt kaut cik normālu atalgojumu skaļi sevi pieteikuši mediķi. Cik noprotams, no tām viņi negrasās atkāpties. Nopietnu algas pielikumu gaida policisti. Prasību daudzmaz normālu piepildījumu panākuši pedagogi. Ko šajā problēmu jūklī atliek darīt prasību pieteikšanā neba skaļākajai sabiedrības daļai – pensionāriem? Savu viņi ir padarījuši, strādājuši, cik spējuši, tagad varētu klusi un mierīgi “pastāvēt pie ratiem”, vai? Protams, tikšanās laikā izskanējušie aicinājumi sūtīt ziņnesi ar Latvijas pensionāru problēmu izklāstu uz Briseli neko nedos. Ne viņiem ES tūlīt pārskaitīs naudu, ne tāda atradīsies pašmāju budžetā. Vien vēstule ieguls kāda birokrāta atvilktnē.
Kaut gan, ko darīs politiķi, ja pensionāri tiešām izpildīs savu solījumu un nākamā gada rudenī skaļi paudīs, ko domā par viņiem, neierodoties uz Saeimas vēlēšanām? Viņu spēks ir ievērojams – vairāk par pusmiljonu.
