Par psihiatriju sāk runāt tikai tad, kad notiek kaut kas ekstremāls.
Par psihiatriju sāk runāt tikai tad, kad notiek kaut kas ekstremāls. Ikdienā par to klusē. Īpaši to var attiecināt uz garīgajām slimībām, no kurām sabiedrība norobežojas ne tikai fiziski – ar stipriem un augstiem psihiatrisko slimnīcu žogu mūriem –, bet arī emocionāli – izliekoties neko neredzam un nedzirdam.
Skolotāja, kas atkārtoti slimojusi ar depresiju, saņem pensiju – 50 lati mēnesī. Dzīvo viena. Ir akurāta un likumpaklausīga. Kāpēc par to nerunā? No tiem samaksā par komunālajiem pakalpojumiem, elektrību un telefonu. Pāri paliek desmit latu. Uz jautājumu, ko jūs ēdat, atbild, ka viss kārtībā – pusdienās sanākot pat trīs ēdieni. Pirmais ēdiens ir makaronu zupa ar ūdeni vai pienu. Otrais – sausi makaroni no tā paša katliņa. Trešais – tēja ar vai bez cukura. Vakariņās – tas, kas paliek pāri no pusdienām. Salātus ēst nevar, jo nav naudas, lai ieliktu zobus, savukārt, ja sautēs dārzeņus, tas prasīs daudz gāzes un elektrības. Un tā dzīvo simtiem psihiatrijas slimnieku.
Ļoti svarīga ir šo cilvēku sociālā aprūpe, jo psihiatriskie pacienti ir sociāli neaizsargāti un tikpat kā neiekļaujas darba tirgū. Arī sabiedrība no viņiem novēršas. Ārstēšanas iespējas mūsdienās strauji attīstās, bet ne vienmēr tās iespējams pilnībā izmantot. No vienas puses, ik gadu palielinās līdzekļu apjoms kompensējamajiem medikamentiem. No otras puses – nebūtiski aug līdzekļi ambulatorā dienesta attīstībai, kas nepieciešams psihiatrijas pacientu kvalitatīvai aprūpei un ārstēšanai.
No 2005. gada 1. janvāra paplašināts diagnožu, ar kurām slimojošie pacienti var saņemt valsts kompensētos medikamentus, saraksts, bet kompensācijas ir atšķirīgas. Piemēram, šizofrēnijas pacienti var saņemt medikamentus ar 100 procentu valsts kompensāciju, savukārt ar citām diagnozēm – ar 50 – 75 procentu valsts kompensāciju. Cenas starpība jāsedz pacientam, kas, ņemot vērā nelielos ienākumus, ir būtiski izdevumi. Jārunā arī par medikamentu references cenām. Šis princips ietver ideju, ka terapeitiski aizvietojami medikamenti, kā arī medikamenti ar vienām un tām pašām indikācijām var tikt apvienoti vienā grupā, nosakot, ka valsts kompensē lētāko medikamentu tajā, bet cenu starpību starp lētāko un dārgāko medikamentu sedz pacients. Tā, bez emocijām runājot, šizofrēniju var ar dažādām sekmēm ārstēt gan ar zālēm, kas izmaksā latu mēnesī, gan ar medikamentiem, kas izmaksā 50 – 60 latu. Pielietojot references cenas šizofrēnijas diagnozei, būtiski pasliktinātos pacientu ārstēšana, jo gandrīz neviens šizofrēnijas pacients nav spējīgs segt 50 – 60 latu lielo cenu starpību. Latvijā lētas ir ārstēšanas izmaksas slimnīcā, savukārt medikamentu cenas ir attīstīto Rietumvalstu līmenī. Rodas situācija, kad nav motivācijas nodrošināt efektīvu medikamentu lietošanu, jo lētāk ir ārstēt stacionāros. Attīstītās Rietumu valstīs, kur ārstēšanās slimnīcā ir ļoti dārga, finansiāli izdevīgi ir nodrošināt pacientiem jaunos medikamentus, kuru cenas, salīdzinot ar slimnīcu izmaksām, nešķiet tik augstas.
Katru valdību un katru valsti vērtē pēc tā, kā tā izturas pret invalīdiem, mazturīgajiem un garīgi slimiem iedzīvotājiem.
Saīsināti no www.delfi.lv
Prof. Raisa Andrēziņa, Latvijas Psihiatru asociācijas prezidente, Dr. Māris Taube, Latvijas Psihiatru asociācijas sekretārs
