Vēl tikai dažas dienas Jelgavas muzejā apskatāma Ludmilas Grīnbergas personālizstāde «Saplūsme», ko varētu uzskatīt arī par jubilāres uzrunu skatītājiem.
Vēl tikai dažas dienas Jelgavas muzejā apskatāma Ludmilas Grīnbergas personālizstāde “Saplūsme”, ko varētu uzskatīt arī par jubilāres uzrunu skatītājiem. Saruna ar L.Grīnbergu ir kā pastaiga pagājušajā laikā ar nelielām pieturvietām. Sākumu rodam “jaunākajā laikā”.
Šajā izstādē mani vispirms piesaistīja stikla un keramikas apgleznojumi. Varbūt tāpēc, ka iepriekš tos nebiju redzējis?
Stiklu es apgleznoju pasen, varētu teikt, gadiem, bet es to nekur nerādīju. Pārsvarā tika apgleznotas pudeles, vāzes ir pirmo reizi. Ne vienmēr bija brīvs laiks, jo allaž atradās kaut kas svarīgāks. Šoreiz ierosmi deva mana lielā meita. Kamēr gatavojos šai izstādei, viņa apgleznoja vienu no divām vāzēm, otra – “Dvēseļu lidojums” (2005) – ir manējā. Keramikas apgleznošana sākās 1989. gadā, kad darbojos Latvijas PSR Mākslinieku savienības radošajā namā “Dzintari”.
Kas pamudina izmēģināt citas gleznošanas tehnikas un pamata materiālus?
Apgūstot jaunu tehniku, arī manī it kā atveras kaut kas jauns – kā tāda atvilktnīte. Tas ir interesants un nebijis piedzīvojums, ko nevar izjust ne eļļas glezniecībā, ne akvarelī.
Tev šajos darbos pārsvarā ir saskatāmas glezniecības iezīmes, cik ilgi tu darbojies ar šo vāzi?
To darbiņu veicu vienā vakarā. Man visi darbi top vienā seansā – “ala prima” –, vienalga – tā ir vāze vai liels audekls. Visas gleznas gleznotas dabā un vienā seansā. Tā ir liela izpumpēšanās, pēc tam esi kā izspiests citrons, bet glezna ir.
Kāpēc tu neglezno vairākos seansos, vai vienmēr spēj paveikt iecerēto?
Tāpēc, ka man ir grūti vēlreiz atsaukt atmiņā un sajūtās pirmo pārdzīvojumu. Tas nav iespējams. Tad man sevi vajadzētu spiest un spiest, bet diez vai es varētu to sajūtu atkārtot.
Vai tu gleznošanai speciāli koncentrējies, varbūt vienkārši dari to, kas tev šajā brīdī jādara?
Tā ir savdabīga sevis izzināšana. Lai es to izdarītu, man jākoncentrējas. Kā tas notiek? Es aizeju dabā un ieraugu savu nākamo gleznu, tā mani sajūsmina. Tad es to vienkārši uzgleznoju. Tad, kad to daru, man viss ir skaidrs, es to veicu spontāni, rokas darbojas, neko nedomāju. Sākumā ir koncentrēšanās, tad pilnīga skaidrība, vēlāk jau viss iet kā pa sviestu.
Tu esi romantiski noskaņota māksliniece, bet piezemētā, nereti pat vulgārā realitāte ir visai skarba. Kā tu jūti savu saplūsmi ar šodienu, ar šo laiku?
Laiks… Es kaut kādā veidā mēģinu izlobīties cauri laikam. Cenšos atrast kaut ko tādu, kam laiks nav svarīgs, kas ir mūžīgs. Tieši to es meklēju.
Mūžīgais, manuprāt, ir laika augstākā kategorija, bet tev tomēr jārespektē realitāte, kurā tu esi, kurā dzīvo. Kā tu saproties ar šo laiku?
Tieši tāpēc es meklēju to saiti ar mūžīgo, jo šodienā slēpjas dažādi kompromisi, naudas pelnīšana. Es uz naudu neesmu tendēta, bet uz radošo darbu gan. Gluži vienkārši – man tik ļoti nepatīk domāt par naudu, droši vien tieši tāpēc man tās arī nav. Ja es savu laiku veltītu naudas pelnīšanai, tā man būtu, taču tad noteikti nebūtu gleznas.
Vai tu atceries, kā ienāci Jelgavas mākslinieku vidē pēc Mākslas akadēmijas absolvēšanas 1980. gadā?
Kādus divus gadus tā īsti nespēju šeit adaptēties. Tad mākslinieks Gunārs Ezernieks iesaistīja plenēros, esmu viņam pateicīga, ka viņš mani izrāva no brīvā peldējuma ārpus laivas. Pirmie plenēri noritēja smagāk, jo nebija ierasts gleznot brīvā dabā. Vēlāk iepatikās, tagad jau tā ir viena no manām radošā darba nepieciešamībām.
Ko vari teikt par atšķirībām, ja salīdzinām tavus astoņdesmito gadu darbus ar šajā gadsimtā darinātajām gleznām? 80. gados tev bija raksturīgs spēcīgs otas triepiens un špakteles raksts (“Ceļinieks” (1988), ekspresija “Mūži” (1988)) un sulīga krāsu gamma. Turpretim pēdējos piecos sešos gados tapušie darbi pārsvarā ir mierīgi, gludi. Tikai vietumis redzami krāsu sabiezinājumi, aktīvi triepieni. Te vērojamas pārsvarā romantiskas noskaņas ar pamatīgu sentimenta devu. Vai tava enerģija šajā laikā ir mainījusies?
Tolaik es ļoti koncentrējos uz dabu un darbu, jo zināju, ka šis brīdis ir mans, zināju, ka glezna šodien ir jāpabeidz, jo vēlāk nebūs ne laika, ne šā brīža sajūtas. Viss jātver un jādara tagad un ļoti pamatīgi. Gadu gaitā ir mainījies enerģijas sadalījums. Ja sākotnēji visu veltīju radošajam darbam, tad pakāpeniski kāda daļa bija jādod bērniem, ikdienas dzīvei un problēmām.
Izstādē uzmanību piesaista portreti un pasteļtehnikā darinātās kailfigūras. Vai tev mēdz būt uzdevumi, kurus risini šajos žanros?
Gleznojot cilvēku, cenšos viņu parādīt labāku, ideālāku gan formā, gan raksturā. Tā nav izdabāšana. Interesanti, bet cilvēks, katru dienu skatoties uz savu portretu, nevilšus sāk līdzināties uzgleznotajam. To varētu arī nosaukt par pozitīvo kodējumu, un nereti aug cilvēka pašapziņa, ticība sev. Strādājot ar plikņiem, es gribēju parādīt skaistu sievietes ķermeni un reizē arī dvēseli. Tas, manuprāt, visskaidrāk redzams robežpunktā starp nomoda aktivitāti un miega rāmumu “Dusošā” (1985).
Vai domā, ka interese par ezoteriskiem jautājumiem mainīja tavu pasaules uztveri un izteiksmes veidu radošajā darbā?
Domāju, ka jā. Nereti, gleznojot ziedus, it kā zūd reālā konkrētība un parādās tāds kā krāsu virmojums. Varbūt aura? Grūti pateikt, bet tagad vairāk interesē krāsu, toņu nianses, to savstarpējā saskaņa, smalkums, protams, manā izpratnē.
Sākot izzināt pasauli no cita aspekta, atveras jaunas uztveres pozīcijas. Tu daudzkārt glezno ne tikai jūrmalas ainavas (“Vētra Pāvilostā” (1989)), bet arī jūru, viļņus (“Viļņu aicinājums” (1999), “Vēja brāzmas” (2004)).
Jūra ir ļoti sarežģīta vide gleznošanai, jo tajā bezpārtrauktajā mainīgumā atrast nemainīgo, raksturīgo vai arī apturēt šo kustību uz audekla ir ļoti grūti. Bieži vien ir tā, ka ar sajūsmu skaties, bet neko neglezno. Vienkārši nevari.
***
Katram laiku pa laikam gribas ar kādu aprunāties, uzklausīt citus, paust savu viedokli un pasaules tvērumu. Mākslinieks ar skatītāju sarunājas caur sava radošā darba rezultātu, kas ir vienādi atvērts un neaizsargāts gan pret patiesu sajūsmu, gan dzēlīgu kritiku. Varbūt uz brīdi apturēsim steidzīgo ikdienas skrējienu un skatīsim krāsu, skaņu, sajūtu pasauli. Vai redzēsim saplūsmi?
