Pensionāri Jelgavā un citur. Diezgan pretenciozs sākums – jūs teiksiet – pensionāriem visā Latvijā vienāds liktenis.
Pensionāri Jelgavā un citur. Diezgan pretenciozs sākums – jūs teiksiet – pensionāriem visā Latvijā vienāds liktenis. Tomēr jelgavnieki ir īpaši, jo mūsējie. Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūras Jelgavas filiāles direktore Dace Olte neslēpj, ka, vērojot jelgavnieku sociālo aktivitāšu norises, jāatzīst, ka tās ir visai atšķirīgas un galvenokārt līderu nopelns.
D.Olte uzteica sieviešu invalīdu biedrības “Zvaigzne” pirmo personu Dzintru Saulkalni, Latviešu biedrības pensionāru rosīšanos. Diemžēl ne tik pozitīvi izteicās par Jelgavas pilsētas dāmu pensionāru apvienību, kur darbs ir apsīcis.
Katru ceturtdienu ir pieņemšana
Šīs apvienības vadītāja Valērija Lasmane, atbildot uz “Ziņu” jautājumiem, atzina, ka darbs tiešām ir apsīcis. No 14 šīs organizācijas valdes locekļiem stabili palikuši vairs tikai seši. Trīs miruši, pārējie, Lasmanes vārdiem runājot, “aizplūduši”, jo sabiedrisks darbs prasa daudz laika un enerģijas un par to neviens nemaksā.
V.Lasmane domā, ka darbs vēl tikai sāksies, jaunās telpas Pasta ielā sniegs iespēju to paplašināt. Tomēr par galveno savu nopelnu V.Lasmane uzskata lielo pensionāru sapulci, kurā piedalījās arī labklājības ministre Dagnija Staķe. “Tik lielu sabiedrisku aktivitāti, kurā iesaistījušies 600 pensionāru, Jelgava vēl nebija pieredzējusi,” teica V.Lasmane. “Mēs aizstāvam visu pensionāru intereses. Katru ceturtdienu mums ir pieņemšana. Visas pensionāru apvienības funkcijas tiek virzītas uz pensionāru integrāciju sabiedrībā. Jaunajās telpās aicināsim adītājas, klūdziņpinējus, citus rokdarbniekus, veidosim medicīnas grupu, kurā sniegsim bezmaksas konsultācijas ārstniecības augu vākšanā. Veidosim pensionāru kori, deju kolektīvu. Protams, galvenais ir nabadzības jautājums. Mums pensionāriem jāskaidro valsts pozīcija, jāizglīto, jāinformē, jāintegrē,” teica V.Lasmane.
Daudz par trūkumu nerunā
Sarunā ar Jelgavas Latviešu biedrības dāmām Lilianu Štaueri, Silviju Braslu un Ritu Brinkus nācās atzīt, ka aktivitātes ir kā viļņi – nāk un iet. Galvenais ir mērķtiecīga rosīšanās, spēja būt procesā. Ja mērķis ir uzturēt možu garu, mazliet laba patriotisma un pieaudzēt dzīves gudrību, tad tas ir labs stils pensijas vecumā. Biedrība nav naudas un mantas bagāta, tāpēc tā vairāk rosās ar savu garu. No 180 biedriem tikai aptuveni 25 ir jauni cilvēki. Vecākais biedrs Jānis Skrastiņš dzimis 1913. gadā, viņam droši seko četrus gadus jaunākā Hermīne Rāta.
Neko daudz materiāli biedrība līdzēt nevar, bet kādu prieka mirkli iedot. Aktīviste R.Brinkus pastāsta, kā viņi cenšas sarūpēt mazu svētku prieku visvientuļākajiem, trūcīgākajiem un vecākajiem.
No Ogres savā jaunības dienu zemē Jelgavā atgriezusies S.Brasla neslēpj, ka biedrībā daudz nerunā par trūkumu. “Mēs esam inteliģenti cilvēki. Katrs savu trūkumu pieslēpj,” saka S.Brasla. Ir gadījies arī šajā biedrībā dalīt humāno palīdzību. “To, kas ir “humpalas”, zina katrs, vai ne? ” šarmanti bilst viena no kundzēm.
Kabatas lakatiņu integrācija
Pensionāre L.Štauere uz jautājumu par to, vai ir piedalījusies Jelgavas pensionāru apvienības organizētajā pasākumā, atbildēja: “Nē. Mums biedrībā ir diezgan noraidoša attieksme pret šādām aktivitātēm. Domāju, ne tikai es, bet arī manu domubiedru tur nebija. Es šādos pasākumos nesaskatu neko pozitīvu. Pensionāri izraudas, izbļaustās, nolaiž tvaiku, nekas jau nemainās. Vienreiz esmu bijusi līdzīgā pasākumā. Tur veidojas ļoti daudz negatīvu emociju. Es esmu par to, ka jāuztur pozitīvais jebkuros apstākļos.”
Ne jau tik no maizes vien cilvēks dzīvo, bet maizi tomēr vajag. Pirms kāda laika Latviešu biedrības dāmas bija metušās rokdarbu karuselī. Aptuveni 20 dāmu, katra ar savu talantu un spējām. Radās doma mācīties knipelēšanu. Diemžēl mācību process izrādījās krietni par dārgu. Kaut ko prot katra – viena ada, cita tamborē, izgatavo mazas somiņas, auž, izšuj ar krusta dūrieniem sienas dekorus un tā joprojām. Klubiņš rīkoja izstādes, aktivizēja rokdarbu nozīmīgumu. Tā teikt – integrēja smalki aptamborētos kabatas lakatiņus vienreiz lietojamo vidū. Bet klubs paputēja tā vienkāršā iemesla dēļ, ka pensionāram gribētos arī ko pārdot. Jelgavā šādas vietas, kur iegādāties pensionāru un invalīdu darinājumus, nav.
Veikaliņu vajadzētu gan
Iespējams, tieši Jelgavas Pensionāru apvienība, ko vada Valērija Lasmane, kas teorētiski aptver visus, ne tikai vecuma pensionārus, sadarbībā ar Domi varētu parūpēties, lai šāda vieta – pensionāru darinājumu veikals – pilsētā būtu, pie tam ne visnomaļākajā vietā. Iespējams, ka, eiropeizācijas un amerikanizācijas procesu baudot, tauta būs mācījusies nopirkt ko tādu, kas ir vērtīgāka par plastmasu, nemaksā dārgāk, bet kādam sniedz lielu prieku. Ja ne citam, tad rokdarba darinātājam. Iespējams, ka šajā veikalā varētu būt neliela informācija par rokdarba darinātāju, kas nenoliedzami tieši iedarbotos uz pircēja interesi. Piemēram: pensionēta skolotāja, pensija ir tik un tik, cilvēks, kas zaudējis kājas autoavārijā, bet joprojām cenšas būt aktīvs. Neizmantota mārketinga iespēja – piedāvāt pircējam tā, lai gribētos nopirkt labdarības nolūkos.
Atsakos, jo mēle līdz ceļiem
17. jūlijā Latviešu biedrības pensionāri dosies nelielā ekskursijā pa Vidzemi. Tradīcija vasarā apceļot dzimto zemi ir kopta un lolota. Tomēr ir arī tālāki braucieni. Sadarbībā ar kādu nelielu tūrisma firmu “Marijas ceļojumi” pensionāri ir devušies uz Somiju, Vāciju, Horvātiju, Slovākiju.
“Viens vīrs, Viktors Vanzovičs, vienmēr ņem līdzi akordeonu. Dziedam, lasām dzejoļus. Ceļā ir ļoti jautri. Mēnesi vēlāk rīkojam tikšanos, dalāmies iespaidos, skatāmies bildes. Cenšamies, lai šie pasākumi būtu vērtīgi. Esam bijuši arī Rūdolfa Blaumaņa atdusas vietā Somijā. Ceļojuma laikā katram ir savs “sargeņģelis”. Sākot ceļu, izvelkam zīmīti, uz kura rakstīts kāda ekskursijas biedra vārds. Visa ceļojuma laikā mazliet pieskatām šo cilvēku – iedodam augli, pasniedzam roku, uzmundrinām. Bet atklāt, kurš kuram ir sargeņģelis, nedrīkst,” stāsta R.Brinkus. “Ne jau visi brauc. Ne vienmēr mājās paliek tie, kam naudas trūkst. Pensionāriem jārēķinās arī ar savu veselību. Man pēdējā reizē likās, ka gals pienāks, mēle līdz ceļiem. Citiem patīk, viņi laimīgi, bet es pukstu,” atceras S.Brasla, cilvēks, kas nolēmis tālos ceļos vairs nedoties.
