Kas gan šajā karstajā vasarā nesapņo par peldi, vienalga – jūrā, ezerā, upē vai nelielā dīķītī.
Kas gan šajā karstajā vasarā nesapņo par peldi, vienalga – jūrā, ezerā, upē vai nelielā dīķītī. Galvenais, lai izdotos atveldzēt saulē sakarsušo ķermeni. Diemžēl cilvēku bezatbildība un neapdomība patīkamu izklaidi var pārvērst šausminošā notikumā. Pārāk strauja ķermeņa atdzesēšana, metoties vēsajā ūdenī, sastiepumi un sasitumi ir tikai niecīgākās bēdas, ar kurām mediķi saskārušies, iestājoties karstajam laikam. Gandrīz katru dienu Katastrofu medicīnas centra darbinieki palīdz cilvēkiem, kas sava dulluma dēļ (citādi to nenosauksi) metas uz galvas ūdenī vietās, kas tam nav piemērotas. Iznākums ir traģisks – traumēts mugurkauls, kas uz visu mūžu piesaista invalīdu ratiņiem…
Lai tas paliek uz katra paša sirdsapziņas – riskēt ar savu veselību un pat dzīvību vai ne, taču ir arī cita, nebūt ne mazsvarīgāka problēma.
Latvijā ir tik daudz atklāto ūdenskrātuvju, ka ikviens var izvēlēties sev piemērotāko. Taču glābēji, kas spētu palīdzēt nelaimē nonākušajiem, saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem. Protams, saņemot informāciju par slīkstošu cilvēku, nekavējoties palīgā dodas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vīri. Šādos gadījumos svarīga ir katra sekunde, diemžēl gadās, ka glābēji ierodas par vēlu. Velti būtu vainot glābējus, jo viņi nav “supermeņi”, kas vienā mirklī spēj nokļūt jebkurā vietā un palīdzēt.
Otrdien Vaivaros jūrā noslīka deviņus gadus vecs puisēns. šis gadījums kārtējo reizi pierādīja, ka pat glābēji, kas uzrauga pludmali, ne vienmēr spēj palīdzēt. Un cik ir pludmaļu, kurās dežurējošais dienests vispār nav? Apdalīta ir gan Saulkrastu, gan Vidzemes jūrmala, lielākās upes un ezeri. Lai nebūtu jāmeklē tālu, jāmin Jelgava un Jelgavas rajons. Pie mums oficiāli reģistrētas piecas pludmales, taču nevienā no tām uz vietas nav glābšanas dienesta. Būtu kaut viens cilvēks, kas nepieciešamības gadījumā spētu sniegt kvalificētu palīdzību! Taču – nekā. Un cik vēl ir sauļošanās un peldēšanās vietu, kas par pludmali oficiāli netiek uzskatīta, tomēr ik dienu tās pārpludina cilvēku simti? Kā lai traģēdijas gadījumā uz tām visām vienlaikus izbrauc glābēji?
Pirms dažiem gadiem operatīvie dienesti sprieda par nepieciešamību uzticēt pašvaldībām jaunu funkciju – slīcēju glābšanas dienesta izveidi. Tā kā plāni prasīja lielus finanšu ieguldījumus (speciālistu apmācīšanu un tehnisko nodrošinājumu), vienošanās netika panākta, cilvēku dzīvību uzraudzīšana palikusi novārtā. Var jau teikt, ka peldētājiem pašiem jābūt apdomīgiem un nav jāpārvērtē savi spēki. Daļa taisnības jau ir, jo pārgalvībai parasti ir smagas sekas, arī vecāku neuzmanībai, atstājot bērnus ūdens tuvumā bez uzraudzības. Taču ir arī gadījumi, kad traģēdija var notikt negaidīti – cik daudz vajag, lai ūdenī sarautu krampji vai pēkšņi kļūtu slikti ar sirdi (it sevišķi šādā karstumā), bet palīdzīgu roku blakus nav. Žēl, ka tik maz uzmanības tiek veltīts cilvēka dzīvībai – neesam taču liela tauta un nevaram atļauties sevi iznīcināt autoavārijās, pašnāvībās, ko izdara drausmīgo sadzīves apstākļu dēļ, un vasarā piedzīvojot pēdējos dzīves mirkļus kādā ūdenskrātuvē.
Mīlēsim un saudzēsim sevi!
