Trešdien izdarīju labu. Kādam nezināmam cilvēkam, kurš nav man lūdzis, esmu palīdzējusi. Jūtos lieliski, jo, darot labu, manī tiek vairotas pozitīvās izjūtas, kas ar smaidu tiek nodotas tālāk.
Trešdien izdarīju labu. Kādam nezināmam cilvēkam, kurš nav man lūdzis, esmu palīdzējusi. Jūtos lieliski, jo, darot labu, manī tiek vairotas pozitīvās izjūtas, kas ar smaidu tiek nodotas tālāk. Viens to paņem, cits to grūsta, bet smaids un prieks ceļo no viena pie cita.
Man līdzi nāk mazais stress, kas radies no slimnīcas smacīgā un specifiskā gaisa. Tas man liek sajusties mazai un atcerēties, kā bērnībā baidījos no ārstu apmeklējuma, kaut īsti nespēju izprast iemeslus, jo dakteri vienmēr pret mani izturējušies laipni un palīdzējuši. Tagad es smejos par to, ka man bail. Prāts bīstas no ātra dūriena pirkstā, lai noteiktu asins grupu, un jūtos kā eksāmenā, kad liek atbildēt uz elementāriem jautājumiem par manu ikdienu un bērnības slimībām. Es nespēju atcerēties, kādas tās bija, jo nemaz nevēlos tās glabāt savā atmiņā un piesārņot to ar negatīviem pārdzīvojumiem.
Auč! – uz mana zeltneša mīkstā spilventiņa parādās asins rasas pilīte. Māsiņa baltā halātā ar manu atļauju ir paņēmusi vairākas lāses, kas tiek sajauktas ar dzeltenu, zaļu un zilu šķidrumu, un tikai ar vienu skatu uz trim krāsainām šķidruma peļķītēm, viņa saka: “Tā ir otrā grupa.” Domās novērtēju profesionālismu, jo es redzu tikai sarkano krāsu dažādos toņos!
Māsiņas Jelgavas slimnīcas Asins sagatavošanas nodaļā uzņēma ar lielu atsaucību un laipnību. Viņas savu ikdienu pavada telpās, kas pildītas ar labām domām. Tas, nenoliedzami, ietekmē gan pašus strādājošos, gan arī apmeklētājus.
Tīrības un sterilitātes iegrožota, dodos malkot tēju, tik saldu, ka pat grūti iedzert, un panašķoties ar cepumiem. Mani aicina, un uz mirkli atkal pie sāniem pieglaužas bailes.
Es sajūtu rokas locītavā adatas dūrienu, un asas sāpes sajaukumā ar kliedzienu izlaužas cauri ķermenim. Māsiņa apmulsumā vairs neatceras man uzdoto jautājumu, ko pēc atslābuma lūdzu atkārtot! Bet jau nākamajā mirklī sāpes un bailes tiek padzītas, kad telpā gaidīti ierodas smiekli.
Es noskatos, ka maisiņš piepildās ar ķiršu krāsas asinīm. Māsiņa pastāsta, ka cilvēkiem, kas pārsvarā uzturas telpās, tās ir tumšas, bet tiem, kas strādā brīvā dabā – gaišas.
Kādam šie 450 ml asiņu dod cerību, kādam palīdz. Es dodu no sevis, un mani pārņem labsajūta, apzinoties, ka nav nemaz tik grūti dot kādam, kas neprasa, bet tomēr gaida. Es un arī citi pievieno šim sarkanajam dzīvības šķidrumam pamatīgu labu domu devu.
Kopā ar smiekliem – maniem, mazā stresa un māsiņu – telpa piepildās ar pozitīvām emocijām, un mani pārņem viegluma sajūta.
Es darīju labu, esmu beidzot devusi, ne tikai ņēmusi.
