Pēterlauku dzirnavas ir vienas no lielākajām Latvijā. Kultūrvēstures piemineklis, ko, iebraucot Platones pagastā no Jelgavas, jau iztālēm var labi pamanīt Elejas šosejas kreisajā pusē.
Pēterlauku dzirnavas ir vienas no lielākajām Latvijā. Kultūrvēstures piemineklis, ko, iebraucot Platones pagastā no Jelgavas, jau iztālēm var labi pamanīt Elejas šosejas kreisajā pusē. Pēdējā laika pārmaiņas vieš cerību, ka tās varētu kļūt par ievērojamu saietu rīkošanas vietu gan zinātniekiem, gan tūristiem, gan lieliem ģimenes godiem.
Šo dzirnavu vēsturē, šķiet, viszinošākais vīrs ir daudzu agronomu skolotājs profesors Laimonis Jurševskis. Jau ilgāku laiku viņš ir pensijā, taču Pēterlauku dzirnavās iebrauc arī tagad. Vecais vīrs dzīvo līdzi visam, kas tur notiek. Kā nu ne – kopā ar pazīstamo profesoru enerģētiķi un siltumtehniķi Jāni Āboliņu (1906 – 1990) Pēterlauku dzirnavās ir daudz ieguldīts.
Personības maina ainavu
Grāmatā “Lauksaimniecības zinātne Latvijā 1950. – 1990. senioru skatījumā” L.Jurševskis raksta: “Dzirnavas celtas 1860. – 1870. gadā arhitekta Frīdriha Šmita vadībā. Viņš bija arī to saimnieks. Dzirnavu mehānismi ir Jelgavas amatnieka Trēdes darbs. Zināms, ka viņš aprīkojis arī citas vējdzirnavas. Vēlāk dzirnavas nopircis melderis uzvārdā Prūsis.”
Platones pagasta vecākās paaudzes iedzīvotāji atceras, ka vēl pēc Otrā pasaules kara, piecdesmitajos gados, dzirnavas malušas. Taču sešdesmitajos gados, kad Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA) mācību un pētījumu saimniecība “Jelgava” no Valdekas pārcēlās uz Platoni, vecais melderis kļuvis par šīs saimniecības darbinieku un strādājis arī citus darbus. Pie dzirnavām piebūvētajā klētī, kas vēlāk kalpoja par dzīvojamo māju, līdz pat aiziešanai aizsaulē 1975. gadā savas dienas mierīgi vadījuši meldera meita Lonija un znots Pēteris Jēkabsons. Pēc tam viņu māju par 3000 rubļiem (tolaik nelielas vieglās automašīnas cena) no mantiniekiem nopirkusi LLA. Tā kā par dzirnavām, kas tolaik jau līdzinājās graustam, ilgāku laiku nebija maksāta apdrošināšana, tad tā, pēc padomju laika likumiem, skaitījās bezsaimnieka manta.
Vējdzirnavas tolaik Jelgavas rajonā bija vairākās vietās. Piemēram, krustcelēs pie Dzirniekiem Jaunsvirlaukas pagastā, Lielvircavā un citur. Taču, ja no pirmajām pāri palicis labi ja kāds akmens, kur Aglonas svētceļniekiem pusdienās piesēst, bet otrās ir pa daļai nojauktas un pārbūvētas par kopsaimniecības ēdnīcu, tad Pēterniekos dzirnavas tomēr stāv savā vietā. Un tas nav tāpat vien. Šeit iejaucās profesors Jānis Āboliņš un arī L.Jurševskis.
Zeme taču ir silta
L.Jurševskis atceras – kādreizējais LLA rektors Viktors Timofejevs viņu kā dzirnavu atjaunošanas entuziastu nosaucis par “donkihotoviču”. Labvēlīgais salīdzinājums ar klasiskā Dona Kihota bezjēdzīgo cīņu ar vējdzirnavām bija raksturīgs laikam, kad par alternatīvo enerģiju arī zinātnieku vidē īpaši daudz nerunāja. Padomju naftas produkti bija lēti. Likās, ka tā varētu būt vēl ilgi. Taču L.Jurševskis Pēterlauku dzirnavām pievērsās kā godājamam kultūrvēsturiskam mantojumam, bet J.Āboliņam turklāt bija arī enerģētiķa skatījums. Viņa vadībā dzirnavnieka mājā tika ierīkota eksperimentāla apkures sistēma, kas izmantoja zemes siltumu – būtībā neizsmeļamu enerģijas avotu. Pie dzirnavām divu metru dziļumā tika ierakta apmēram 400 metru gara “cilpa” – cauruļvadu sistēma, kas apsildīja telpas. Šajā procesā bija vajadzīga arī elektriskā strāva, kas darbinātu ventilatorus. Tie nodrošināja gaisa cirkulāciju un līdz ar to siltuma “pacelšanu” no pazemes virszemē. Protams, strāvu vajadzēja mazāk nekā tad, ja ar to tiktu sildīti radiatori. “Padomju laika ventilatori plīsa, trūka speciālistu, kas varētu šo apkures sistēmu noregulēt. Tā profesora Āboliņa eksperimentālā iekārta tika aizlaista postā,” atceras L.Jurševskis. Vai zemes siltums, piemēram, Latvijas lauku sētās būtu ekonomiski izdevīgi izmantojams šodien, kad izsmeļamo enerģijas resursu cenas ir stipri augušas, tas būtu jautājums, kura atbildi varētu meklēt arī profesora rakstos.
Baļķi gaidīja divdesmit gadu
Pēterlauku dzirnavu vēsturē pagrieziena punkts bija 1976. gads. Turpmākajos piecos gados šajā sešstāvu būvniecības objektā tika veikta konstrukcijas nostiprināšana, tās iztrupējušo un izpuvušo daļu nomaiņa, atjaunoti mehānismi un spārni. Nelielās studentu brigādēs strādāja no trim līdz pieciem Agronomijas fakultātes puišiem, kuriem bija galdnieka vai mūrnieka prasme un dūša strādāt, ja vajag – pat astoņpadsmit metru augstumā. Jāpiebilst, ka tolaik Agronomijas fakultātē vienā kursā mācījās ap piecdesmit, dažu gadu pat vairāk, studentu, pārsvarā puiši. Tad nu piemērotus meistarus dzirnavu atjaunošanai profesors Jurševskis varēja izvelēties. Savukārt 2005. gadā LLU Lauksaimniecības fakultātē klātienē agronomijas specialitātē, kas lielākoties tiek saistīta ar laukkopību, bija tikai seši absolventi, turklāt puse – daiļā dzimuma. Tagad ar entuziasmu vien iztikt būtu neiespējami.
Astoņdesmito gadu sākumā dzirnavas bija atjaunotas tiktāl, ka spārni tika ielaisti vējā un rats sāka griezties. Tās darbojās apmēram divas nedēļas. Diemžēl drīz vien atjaunotie spārni salūza. Atklājās, ka tos nevar taisīt no svaigi zāģētiem kokiem. Tad dzirnavu atjaunotājiem radās perspektīva doma sagādāt spārniem nepieciešamus, īpaši piemērotus baļķus, kas tika nodoti kārtīgai izžāvēšanai un glabāšanai mācību un pētījumu saimniecībā.
Divdesmit gadu šie baļķi gaidīja spārnu atjaunotājus. Pēterlaukos tie mierīgi pārdzīvoja laiku, kad daudzviet kopīgai mantai “pieauga kājas”. Mācību un pētījumu saimniecības vadītāja, profesore Dzintra Kreita par to pamatoti lepojas.
Dzirnavas kā bija, tā palika LLU īpašumā, bet tām piegulošo zemi deviņdesmitajos gados iegādājās uzņēmējs Uldis Drusts. Viņam ir pieredze sabiedriskās ēdināšanas un izklaides biznesā un arī sapnis par atjaunotām Pēterlauku dzirnavām. Drusta laikā tika atjaunots jumts, dzirnavas ieguva Eiropas nozīmes kultūrvēsturiskā pieminekļa statusu, tomēr līdz spārniem viņš netika – ieceru īstenošanai pietrūka līdzekļu. Tā uzņēmējs nolēma savu īpašumu Pēterlaukos pārdot un kļūt par dzirnavu īrnieku. Tagad zeme ap dzirnavām pieder vairākiem īpašniekiem. Viņu pārstāvis Platones pagasta Padomes deputāts Kristaps Cēburs, kas maizi pelna datorbiznesā, stāsta, ka nākotnē tur apkārtnē plānots izveidot tūristu kempingu, bet dzirnavās – kafejnīcu (ar to nodarbojas dzirnavu īrnieks U.Drusts) un konferenču zāli. Par jauno īpašnieku līdzekļiem tad arī tika atjaunoti spārni. K.Cēburs ir sajūsmā par dzirnavu kultūrvēsturisko vērtību. Tomēr, apsverot iespējas, kļūst skaidrs, ka Pēterlauku spārni diez vai kādreiz vējā griezīsies. Tam ir nepieciešama pastāvīga zinošu speciālistu uzraudzība. Kur tādus speciālistus ņemsi?! Tad jau vieglāk dzirnavām pierīkot elektromotoru.
Kā saka uzņēmējs U.Drusts, par 80 procentiem droši ir tas, ka jūlija beigās dzirnavu kafejnīca varēs uzņemt viesus. Kā mūsdienās saka – sekojiet reklāmai!
