Notikums numur viens Jelgavas vizuālās mākslas dzīvē pagājušajā pusgadā neapšaubāmi bija ledus skulptūru festivāls. Bija ko redzēt un baudīt – tas sakāms arī par pavasara cēlienu kopumā.
Notikums numur viens Jelgavas vizuālās mākslas dzīvē pagājušajā pusgadā neapšaubāmi bija ledus skulptūru festivāls. Bija ko redzēt un baudīt – tas sakāms arī par pavasara cēlienu kopumā.
Māris Brancis
Visplašāko rezonansi, protams, izraisīja 7. Starptautiskais Ledus skulptūru festivāls, atnesdams pilsētas kultūras dzīvē pasaules elpu, kuras šeit ārkārtīgi trūkst un kas sašūpoja visai stagnatīvo, pašapmierināto gaisotni.
Otrs būtisks notikums – 12 Jāņa Valtera gleznu dāvinājums muzejam. Pēc gandrīz vesela gadsimta tās atkal atgriezušās Latvijā. Tagad tikai jāgaida, kad jaunieguvumus parādīs skatītājiem.
Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs mākslas cienītājus iepriecinājis ar vairākām labām izstādēm. Vispirms Ludolfa Liberta 110. dzimšanas dienai veltītā skate, ko veiksmīgi bija izveidojis Guntis Švītiņš, Latvijas Valsts arhīva darbinieks, iepazīstinot ar šī gleznotāja daudzpusīgo daiļradi.
Izsmalcinātam mākslas gardēdim baudu sagādāja ģēnijam tuvā krāsu meistara Borisa Bērziņa daiļrade, kuru tik veiksmīgi tautās ved Valsts Mākslas muzejs Rīgā. Vēl jāmin pašmāju mākslinieces Ludmilas Grīnbergas jubilejas ekspozīcija, tiesa, ne tik spēcīga kā abas iepriekšējās, taču pamatīga gan.
Domāju, ka ne vienam vien prieku sagādāja gadskārtējā tikšanās ar Jelgavas māksliniekiem Mākslas dienās. Izstāde šogad bija īpaši laba, nopietna, parādot, ka mūsu daileniekiem, kā agrāk teica, ir spēks kaulos.
Kā parasti lieliskas izstādes bija sarūpējusi Jelgavas Mākslas skola. Vārdi vien jau skan – Imants Vecozols, Aija Jurjāne. Tāpat kā viņu gleznas, kas ikkatra var kļūt par izcilu paraugstundu skolēnam. Mazāk kompakta bija Jāņa Strupuļa darbu ekspozīcija, taču viņš šoreiz bija vairāk domājis par skolas audzēkņiem, mazāk – par pilsētniekiem.
Kā Jelgavas mākslas hronistu mani iepriecināja tas, ka Egils Vītols un Guntis Svikulis nopietni pievērsušies plakātu mākslai (tiesa, viņu veikumu varēja redzēt vienīgi Rīgā) un Visvaldis Garokalns galvaspilsētā, Sv.Pētera baznīcā, sarīkoja vērienīgu personālizstādi.
Lai arī šis pusgads izstāžu zālēs priecēja acis un sirdi, tomēr neatstāj doma, ka pilsētā mākslas dzīve varētu būt intensīvāka. Daudz kas notiek inerces pēc. Jelgavā nav entuziastu, kas degtu par to un Mītavas vārds skanētu plašāk, lai tai būtu sava vieta valsts kultūras kopainā. Tiesa gan, bija ledus skulptūru festivāls, kura darbi ceļoja pa vairākām pilsētām un kurā piedalījās daudz ārzemnieku, kā arī pievilināja skatītājus no Rīgas un citām vietām. Vai ar to nav par maz?
***
Guntis Švītiņš
Paveroties pusgada izstāžu norisēs, tās gribētos raksturot tā: aktīva mainība, daudzveidība, dāsns piedāvājums.
Interesants un gaidīts kļuvis ledus skulptūru festivāls, kas jau guvis ievērību valsts mērogā. Savdabīgu atmiņu rezonansi par šo notikumu veidojis fotogrāfs Juris Zēbergs. Par interesantu starptautiskas sadarbības projektu var uzskatīt Igaunijas, Lietuvas un Latvijas mākslinieku veidoto “vides objektu” ekspozīciju Pilsētas svētku laikā, kaut gan… Par šo pasākumu varētu diskutēt – ja Jēkaba laukumā sarindotie objekti vēl daudzmaz turējās kā vienotas koncepcijas paudēji, tad skvēros redzamais it kā rosināja jautāt: “Kāpēc sētnieks nav sakopis šo teritoriju?” Tas nebūt neliecina par vāju projekta pamatideju, bet tikai par to, ka vēlams pārdomāti sabalansēt teorētisko un praktisko daļu. Lai veicas turpmāk!
Neskatoties uz visai skumjo Jelgavas muzeja fasādes stāvokli, tas ir un paliek galvenais mākslas un vēstures izstāžu centrs. Patīkami apzināties, ka jelgavniekiem ir viena no gaišākajām, ar lieliskām eksponēšanas iespējām aprīkotā izstāžu zāle, tādēļ arī attaisnojas organizēt mākslas ekspozīcijas no Valsts Mākslas muzeja krājumiem – gleznotāja Borisa Bērziņa radošais mantojums un Ludolfa Liberta glezniecība. Abas šīs izstādes nosacīti vieno formulējums – novēlējums testamentā. Jelgavniekiem bija lieliska iespēja iepazīties ar izcilā gleznotāja B.Bērziņa glezniecību, zīmējumiem. Vērīgs skatītājs varēja izsekot mākslinieka radošā darba procesam – ideja, skice, uzmetums, studija, glezna. L.Liberta gleznu izstāde tika iecerēta kā daiļrades pārskats, kas aptver divus mākslinieka dzīves periodus – Latvijā (līdz 1944. gadam) un trimdā (no 1944. līdz 1959. gadam). Man par šīs izstādes nozīmi nebūtu korekti rakstīt, jo piedalījos tās veidošanā, bet domāju, ka daudziem skatītājiem bija interesanti iepazīties arī ar mākslinieka testamentā Latvijai novēlētajiem darbiem, kas vairumā gadījumos tapuši Amerikā (1950 – 1959).
Patiesi iepriecināja Jelgavas mākslinieku darbu gadskārtējā izstāde. Ar baudu varēju skatīt labus, profesionāli izpildītus darbus. Neizceļot atsevišķu autoru nozīmi un veikumu, jāsecina, ka mākslinieku kopa ir veselīgi noskaņots monolīts, kuru veido spilgtas personības ar individuālu pasaules tvērumu, bez augstprātības un ambīcijām.
Ar gaiši noskaņotu personālizstādi savus svētkus svinēja gleznotāja Ludmila Grīnberga, un vienkāršie motīvi, skaidrā attieksme pret dabu sagādāja prieku daudziem. Jāpiebilst, ka Uldis Roga, Guntis Svikulis un Egils Vītols ar saviem darbiem kuplināja arī Rīgas mākslas galeriju izstādes.
Aktīva izstāžu darbība ritējusi arī muzeja “mazajā zālē”. Gribu izcelt divas atšķirīgas izstādes. Apbrīnojamas darba spējas un ražīgumu demonstrē Ivanda Spulle. Katrā ziņā mākslinieces darbos piesaista grafiski plastiskais risinājums, kas nebūt nav pašmērķis, bet gan izteiksmes modulis. Izstādes koncepcija jauki sasaistījās ar reālo telpas vidi ļoti prozaiskā veidā – dziļa, līkumota plaisa sienā (šajā gadījumā skaista) harmoniski turpināja uz stikla plāksnes vilkto plastisko līniju.
Krāsu pasaule un sevis izteikšana tajā nav tikai profesionālu mākslinieku priekšrocība un iespēja. To apliecina “Svēteļa” dalībnieku darbu izstāde, kas spēja rosināt un iepazīt savdabīgu pasaules uztveri.
Patīkami, ka pa laikam skatītāji var iepazīties ar dāvinātajiem mākslas darbiem. Kā savdabīga pateicība māksliniekam Viestartam Aistaram (Kalamazū, ASV) bija muzeja vestibilā aplūkojamie akvareļi, kurus ieguva Jelgavas muzejs un Jelgavas Latviešu biedrība. Tagad, protams, daudzi jelgavnieki ar nepacietību gaidīs, kad varēs skatīt mūsu izcilā novadnieka Jāņa Valtera gleznu dāvinājumu. Tas gan būs nākamais stāsts.
Jelgavā ir ko redzēt un baudīt, tikai nepieciešama interese un vēlme to darīt.
